Par mums
Kultūras iestāde „Grodņas Valsts Vēstures un arheoloģijas muzejs” ir viens no vecākajiem un lielākajiem muzejiem Baltkrievijas Republikā. Muzejs tika dibināts 1920.gadā. 1922. gadā tas tika atvērts sabiedrībai un tika izvietots trīs tā laika pilsētas pašvaldības ēkas telpās.
Vēlāk Miertiesnesis piešķīra muzejam telpas Vecās pils ēkā, kas 16 gs. bija Karaļa pils. Veco renesanses stila pili Grodņā veidoja arhitekts Santi Guči no Florences. Tā tika uzcelta Karalim Stefanam Batorijam uz aizsardzības mūra drupu un kņaza Vītauta pils drupu pamatiem. Pils pirmajā stāvā bija 10 velvētas telpas, kurās atradās arsenāls, birojs, Valsts kase un citu pakalpojumu sniedzēji. Otrajā stāvā bija izvietotas karaliskās istabas – tipiskas luksus telpas, kas tika veidotas gan kā telpas svinīgiem pasākumiem, gan arī kā dzīvojamās telpas. Bēniņos bija izveidotas trešā stāva telpas. Turpmākajos gadsimtos pils tika stipri bojāta un vairākkārt pārbūvēta, kā rezultātā tās arhitektūras iezīmes tika vienkāršotas.
20. gs. 30. gados Pilskalna arheoloģiskajos izrakumos, vēsturiskajā centrā, muzeja kurators Jāzeps Jadkovskis atklāja 12.–17.gs. akmens celtņu drupas. Muzeja kolekcija tika būtiski papildināta, pievienojot arheoloģiskos atradumus, kas tika atrasti šinī vietā.
Lielā Tēvijas kara laikā muzeja darbs tika pārtraukts, jo pils tika bojāta bombardēšanas laikā un ugunsgrēku rezultātā. Muzejs atsāka savu darbību 1944. gadā un ieguva reģionālā muzeja statusu un 1945. gadā kļuva par Grodņas Valsts vēstures un arheoloģijas muzeju. Pilsētas Dabas muzejs kļuva par tā filiāli, kas 1950. gadā pārcēlās uz Veco pili un kļuva par muzeja reģionālo struktūrvienību. No 1940. līdz 1980. gadam Vecajā pilī tika izveidotas reģionālās vēstures un dabas struktūrvienību 6 galvenās ekspozīcijas (izvietotas 21 telpā).
Pilskalna teritorijā var apskatīt 12. gadsimta Grodņas arhitektūras skolas pieminekļa drupas – baznīcu un pils aizsardzības mūra drupas, kas saglabājušās no Lielā hercoga Vītauta laikiem. 1967.gadā Grodņas Vecā pils ieguva vēsturiskā un arheoloģiskā rezervāta statusu „Pilskalns”.
1991. gadā muzejs ir ieguvis vēl vienu ēku – Jauno pili jeb Karalisko pili, kas ir rokoko stilā veidots arhitektūras piemineklis. Jaunās pils būvniecība ilga no 1737. līdz 1742. gadam. Tās arhitekts bija K. F. Piopelmans. Tā tika uzcelta netālu no pilskalna, iepretim Vecajai pilij. Pils plāns atgādināja krievu burtu „P” (П) un veidoja lielu priekšpagalmu – tā saucamo goda tiesu. Galvenā ieeja veda lielajā gvardes zālē, kas rotāta ar fresku zīmējumiem. Nākamā tuvākā telpa bija Karaļa pieņemšanas zāle (Ovālā zāle), kā arī senatoru un vēstnieku zāles. Tās visas bija dekorētas ar elegantiem, ovālas formas apmetuma ģipša elementiem un rocaille gliemežvāku ornamentiem – grotto stila darbiem, arhitektūras elementu fresku imitācijām. Karaliskie apartamenti bija izvietoti pils labajā spārnā, bet kreisajā – tiesas telpas.
Tagad tās ir telpas, kur ir izvietotas muzeja ekspozīcijas, kas iepazīstina apmeklētājus ar dažādiem muzeja krājumiem: ieročiem, mākslu un amatniecību, zooloģijas un entomoloģijas ekspozīcijām, kā arī tur ir ierīkotas vairākas izstāžu zāles.
1994. gadā tika izveidots Hardnitsas vēstures muzejs (Eliza Azheshka iela). Tas atrodas atsevišķā ēkā, kas uzcelta 18. gadsimta otrajā pusē, un tā ir vienīgā ēka no divdesmit tā saucamajām Basņatskajas ēkām, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām. („basņaki” ir militārais sargs Grodņas karalistē (teritoriāla administratīvā vienība)). Šodien to sauc par Saimnieka māju, kas ir pirmais standartizētu dzīvojamo telpu piemērs Baltkrievijā un Republikas nozīmes piemineklis.
Kopš 2014. gada marta pilsētas ēka – Maksima Bagdanoviča muzejs tika reorganizēta un kļuva par Grodņas Valsts vēstures un arheoloģijas muzeja literāro struktūrvienību. Muzeja ekspozīcija atrodas koka mājā, kas tika uzcelta 1888. gadā un ir vietējās nozīmes vēsturisks piemineklis. Ēka ir iekļauta Baltkrievijas Republikas vēstures un kultūras mantojuma sarakstā kā Grodņas vēsturiskā centra daļa. Muzejā tiek eksponēti materiāli, kas raksturo slavenā Baltkrievijas dzejnieka Maksima Bagdanoviča dzīvi un radošo darbību, literatūras un sociālo kustību Baltkrievijā 19 gs. un 20 gs. sākumā, talantīgu dzejnieku un rakstnieku radošo mantojumu Grodņas reģionā, kā arī 20 gs. mijas pilsētas dzīves priekšmetus.
Grodņas Valsts vēstures un arheoloģijas muzejs ir reģionāls zinātniski metodiskais centrs reģiona valsts muzeju veidošanā, dažādu aktivitāšu organizēšanā, un valsts muzeju personāla atjaunošanā šajā reģionā.