Name | Auleja, Auleja, Auleja, Auleja, Аўлея |
Author | Ilga Šuplinska |
Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Auleja pirmo reizi rakstos minēta 1530. g. Aulmouzensis. Kopš pirmās pieminēšanas rakstos Aulejai bieži mainījās īpašnieki un teritorijas robežas. Tikai 1971. g. Aulejis padomju saimniecība iegūst tag. pagasta teritoriju (pagasts atjaunots 1990). Auleju raksturo: 1. Sv. Marijas Magdalēnas baznīca. 2. Aulejis sievas. 3. Lokālas identitātes zīmes.
1530. g. Aulejā tika uzcelta pirmā koka baznīca (bazneica), kas Zviedru kara laikā bija stipri izpostīta. 1709. g. par Gonsevsku dzimtas līdzekļiem tiek uzcelta mūra baznīca, kas nosaukta Sv. Marijas Magdalēnas vārdā un darbojas arī mūsdienās. Par baznīcas būvn. zināms daudz nostāstu, kas saistīti ar jezuītu būvētajām pazemes ejām.
Etnogrāfiskais ansamblis „Aulejas sievas” ir vecākais etnogrāfiskais ansamblis Latgalē un viens no vecākajiem arī visā Latvijā (1940, vadītāja Domicella Dzalbe, Genovefa Konošonoka (1980–1989), ar 1989 – Sandra Vaišle). „Aulejis bolsi” (Pavasara, Ūgu, Sīna, Juma) ierakstīti platē „Latviešu folklora. Dienvidlatgales balsi. Auleja” (1986), vienā no retajiem vokālās daudzbalsības piemēriem, kas pieejams arī plašākam klausītāju lokam. Šobrīd ansambļa ieraksts ir atrodams arī diskā „Voix des pays Baltes” (2006).
Aulejiešiem ir raksturīga spēcīga lokālā identitāte. Sieva, kura beidzot iemācās gatavot kļockys, tiek iecelta Aulejis sievu goda saimnieču kārtā.
Par iziešanu no rāmjiem liecina teiciens kai Aulejis (aulejskais) vorčiks, kas nozīmē, ka cilvēks ir spītīgs un uzstājīgs, sākotnēji fiziskā spēka paušanā, vēlāk to attiecinot arī uz psiholoģisku vietējo iedzīvotāju raksturojumu. Orčiks (vorčiks) – ‘koks ar dzelzs āķi vidū (ar tā palīdzību zirga siksnas tiek savienotas ar arklu)’. Nostāstu par Aulejis vīriešu spēku ir daudz: kā 19. gs. b. stiprie vīri gājuši uz Pēterburgu (Picers) peļņā (burlaks), varējuši pierti ar vienu roku pacelt, zyrga vezumu uzvilkt kalnā un arī nopelnīt. Vorčiks un citi palīgrīki ņemti rokā, lai apliecinātu savu pārspēku. Pēc 1905. g. Konstantinovas muižas dedzināšanas ar vorčiku līdz nāvei tika piekauts vietējās muižas pārvaldnieks.
1530. g. Aulejā tika uzcelta pirmā koka baznīca (bazneica), kas Zviedru kara laikā bija stipri izpostīta. 1709. g. par Gonsevsku dzimtas līdzekļiem tiek uzcelta mūra baznīca, kas nosaukta Sv. Marijas Magdalēnas vārdā un darbojas arī mūsdienās. Par baznīcas būvn. zināms daudz nostāstu, kas saistīti ar jezuītu būvētajām pazemes ejām.
Etnogrāfiskais ansamblis „Aulejas sievas” ir vecākais etnogrāfiskais ansamblis Latgalē un viens no vecākajiem arī visā Latvijā (1940, vadītāja Domicella Dzalbe, Genovefa Konošonoka (1980–1989), ar 1989 – Sandra Vaišle). „Aulejis bolsi” (Pavasara, Ūgu, Sīna, Juma) ierakstīti platē „Latviešu folklora. Dienvidlatgales balsi. Auleja” (1986), vienā no retajiem vokālās daudzbalsības piemēriem, kas pieejams arī plašākam klausītāju lokam. Šobrīd ansambļa ieraksts ir atrodams arī diskā „Voix des pays Baltes” (2006).
Aulejiešiem ir raksturīga spēcīga lokālā identitāte. Sieva, kura beidzot iemācās gatavot kļockys, tiek iecelta Aulejis sievu goda saimnieču kārtā.
Par iziešanu no rāmjiem liecina teiciens kai Aulejis (aulejskais) vorčiks, kas nozīmē, ka cilvēks ir spītīgs un uzstājīgs, sākotnēji fiziskā spēka paušanā, vēlāk to attiecinot arī uz psiholoģisku vietējo iedzīvotāju raksturojumu. Orčiks (vorčiks) – ‘koks ar dzelzs āķi vidū (ar tā palīdzību zirga siksnas tiek savienotas ar arklu)’. Nostāstu par Aulejis vīriešu spēku ir daudz: kā 19. gs. b. stiprie vīri gājuši uz Pēterburgu (Picers) peļņā (burlaks), varējuši pierti ar vienu roku pacelt, zyrga vezumu uzvilkt kalnā un arī nopelnīt. Vorčiks un citi palīgrīki ņemti rokā, lai apliecinātu savu pārspēku. Pēc 1905. g. Konstantinovas muižas dedzināšanas ar vorčiku līdz nāvei tika piekauts vietējās muižas pārvaldnieks.
Intresting info
Auleja var lepoties pat ar diviem kultūrvēsturiskiem romāniem, kur centrā ir vēstījumi par brīvajiem latviešiem (latgalīši): Kad nodega Šķiltavas pils, virsaitis glābās tur. Un kad malēniešu (Smoļenskas) un leišu pavēlnieks Gansevskis nodeva Aveņu Malu melniem tēviem [jezuītiem], kas to sāka saukt par Aven Aulu un Auleju, tad daudz aveniešu aizbēga pie Salas virsaiša (..). Šis ir Šejienes un tas ir Lejas ezers, Ūsāns (Jura dīna) norādīja uz tuvākiem ezeriem, (..) mazākos ezeriņus neviens nav skaitījis. No Sauleskalna (Sauliskolns) var redzēt vienpadsmit ezeru, tik poētisks un reizē patriotisks stāstījums par Auleju ir atrodams Antona Rupaiņa romānā „Baltie tēvi” (2, 1964, 91). Plašāku ieskatu aulejiešu dzīves un tradīciju aprakstā (17. gs.) var rast arī Kazimira Buiņicka (K. Buinickis) romānā „Priestera Jordana atmiņas” (2003).
Alsupe_Aina_Audumi_Latgale_20_gs_2008 *
Valeinis_Latgaliesu_dzejas_antologija_01 *
Valeinis_Latgaliesu_dzejas_antologija_02 *
* Sorry, the material use is only possible for instructional or research purposes. Access is also available by sending an e-mail to: ilga13@inbox.lv