Name | Čaraunīks, burvis, žynys, magician, чараунiк |
Author | Inga Belasova |
Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Čaraunīks (arī būrs, čapasnīks, čuksteituojs, dīredzs, maračs, pesteļs, pyutiejs, plāšnīks, ragaņs, rībējs, varažbits, vuordinīks, zavetnīks, žīninīks): 1. Dziednieks. 2. Burvis. 3. Zīlnieks. 4. Pārnestā nozīmē ‘cilvēks, kas nodarbojas ar kaut ko nesaprotamu, neatbalstāmu’. Dominējošā stereotipa par čaraunīku kā sieviešu kārtas (buoba) pārstāvi (būrauka, būre, rībēja, voroža, rogona u. c.) iemesli ir meklējami senos mitoloģiskos priekšstatos, piedēvējot sievietei visu, kas saistās ar zemi, pazemi, tumsu, ūdeni, purviem (pūrs) un burvestībām. Visnotaļ nepievilcīgais un nosodošais čaraunīka tēla aspekts Latgalē vairāk veidojies katoļu Baznīcas (bazneica) iespaidā.
Dziednieks (čapaslys, čapasnīks, čuksteituojs, nūrunuotuojs, pyutiejs, pyušļuotuojs, rībējs, vuordinīks, vuorduotuojs) – tautas medicīnas pārstāvis, kam piemīt plašas zināšanas un spēcīga enerģija, ar kuras palīdzību tas ārstē gan cilvēkus, gan lopus. Latgalei raksturīgais ārstu un slimnīcu trūkums (slimnīcu nav līdz pat 20. gs. sāk.) noteica čaraunīka ievērojamo lomu lokālajā dziedniecībā.
Sakrālajā telpā tiek akcentēts pats čaraunīks (kristietībā tieši Jēzus (Dīvs) ir pielīdzināts dziedniekam, kas šķīstī spitālīgos, izdzen ļaunos garus un atdzīvina mirušos (nabašnīks)), bet profānajā telpā tiek izcelts arī īpašs laika posms: laiks pirms vai pēc saullēkta vai Dvieseļu dīnuos. Čaraunīki ir pārliecināti, ka jebkāda liga ir kā dzīva būtne. Pie tās ir jāvēršas ar sarunu, jautājumiem vai pavēlēm, un tieši tāpēc īpaša loma ir atvēlēta buramvārdiem.
Savas zināšanas čaraunīki turējuši lielā slepenībā, atklājot tās tikai saviem bērniem neilgi pirms nāves.
Burvis (būrs, maračs, varažuotuojs, varažbits, žīninīks) – neparastu spēju īpašnieks, kas ietekmē dabas stihijas, cilvēka likteni un gribu. Tas saistās ar cilvēku ticību dabas likumsakarībām un ar to, ka cilvēku un tā vidi var ietekmēt, jo īpaši lielāko dzīves notikumu brīžos (kristībās, kuozuos, bērēs). Neatņemami čaraunīka maģiskās iedarbības palīgi ir čāpasli – priekšmeti, kuriem piedēvēts pārdabisks spēks: svece (Sveču dīna), Agatys maize (Agatys dīna), apvārdots ūdens, sāls, tauki, brieža ragi u. tml. Mūsu senči lielu uzmanību veltīja tieši aizsardzībai un ļaunu garu atvairīšanai.
Zīlnieks (čiguoneica, dīredzs, paragūns, ragaņs) – persona, kas, pamatojoties uz maģiskiem paņēmieniem, pieredzi un faktiem, paredz likteni un nākotni. Pievēršanās sapņiem un sapņu tulkošanai lielākoties saistījās ar precinieku izzīlēšanu. Īpaši aktuāli tas kļuva Andreja dīnys, Zīmyssvātku, Jaungada priekšvakarā. Zīlēšana ar kārtīm (izlikt kartys) ir samērā nesens pareģošanas veids un bieži saistās ar čyguonim (čiguoneica galdarej).
Dziednieks (čapaslys, čapasnīks, čuksteituojs, nūrunuotuojs, pyutiejs, pyušļuotuojs, rībējs, vuordinīks, vuorduotuojs) – tautas medicīnas pārstāvis, kam piemīt plašas zināšanas un spēcīga enerģija, ar kuras palīdzību tas ārstē gan cilvēkus, gan lopus. Latgalei raksturīgais ārstu un slimnīcu trūkums (slimnīcu nav līdz pat 20. gs. sāk.) noteica čaraunīka ievērojamo lomu lokālajā dziedniecībā.
Sakrālajā telpā tiek akcentēts pats čaraunīks (kristietībā tieši Jēzus (Dīvs) ir pielīdzināts dziedniekam, kas šķīstī spitālīgos, izdzen ļaunos garus un atdzīvina mirušos (nabašnīks)), bet profānajā telpā tiek izcelts arī īpašs laika posms: laiks pirms vai pēc saullēkta vai Dvieseļu dīnuos. Čaraunīki ir pārliecināti, ka jebkāda liga ir kā dzīva būtne. Pie tās ir jāvēršas ar sarunu, jautājumiem vai pavēlēm, un tieši tāpēc īpaša loma ir atvēlēta buramvārdiem.
Savas zināšanas čaraunīki turējuši lielā slepenībā, atklājot tās tikai saviem bērniem neilgi pirms nāves.
Burvis (būrs, maračs, varažuotuojs, varažbits, žīninīks) – neparastu spēju īpašnieks, kas ietekmē dabas stihijas, cilvēka likteni un gribu. Tas saistās ar cilvēku ticību dabas likumsakarībām un ar to, ka cilvēku un tā vidi var ietekmēt, jo īpaši lielāko dzīves notikumu brīžos (kristībās, kuozuos, bērēs). Neatņemami čaraunīka maģiskās iedarbības palīgi ir čāpasli – priekšmeti, kuriem piedēvēts pārdabisks spēks: svece (Sveču dīna), Agatys maize (Agatys dīna), apvārdots ūdens, sāls, tauki, brieža ragi u. tml. Mūsu senči lielu uzmanību veltīja tieši aizsardzībai un ļaunu garu atvairīšanai.
Zīlnieks (čiguoneica, dīredzs, paragūns, ragaņs) – persona, kas, pamatojoties uz maģiskiem paņēmieniem, pieredzi un faktiem, paredz likteni un nākotni. Pievēršanās sapņiem un sapņu tulkošanai lielākoties saistījās ar precinieku izzīlēšanu. Īpaši aktuāli tas kļuva Andreja dīnys, Zīmyssvātku, Jaungada priekšvakarā. Zīlēšana ar kārtīm (izlikt kartys) ir samērā nesens pareģošanas veids un bieži saistās ar čyguonim (čiguoneica galdarej).
Intresting info
Čaraunīks neapšaubāmi saistāms ar apzīmējumu svešais („Dzeive”, 1962, Nr. 55, 26; 1960 Nr. 44, 24): 19. gs. otrajā pusē (līdz pat Pirmajam pasaules karam) Latgolas sātas mēdze apstaigōt veirīši nu Austro-Ungarijas. Jī pōrdeve dažaidus medikamentus, ōrstēja cylvākus un lūpus. Viņus dēvēja par vengrim (latvīšim šys vōrds ir kūpejs ar igaunim, kur ungur, paralela forma unnur, nūzeimoj kastrētōju).