| Name | Sādža, sādža, kaimas, village, вёска |
| Author | Vladislavs Malahovskis |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Sādža (arī sola, cīms, dzeraune) – Latgolā 17. gs.–20. gs. 30. g. dominējošais zemnīku apmetnes veids. Sākotnēji sādžai bija vairākas nozīmes: 1) mežā nolīsta aramzeme; 2) neliela kompakti apdzīvota vieta ārpus pils.; 3) neliela zemnieku apmetne bez savas baznīcas (bazneica); 4) neliela lauku apdzīvota vieta, kurai ir kopīgs nosaukums, bet atsevišķām mājām (sāta) nav savu nosaukumu.
Sādža bija izplatītākais apzīmējums Latgalē un pārējā Latvijā. Latvijas Republikas (1918–1940) apzīmējums sādža tika lietots oficiālos izdevumos, vēsturiski zinātniskajā un uzziņu literatūrā. Sādža raksturojama kā: 1. Saimnieciska vienība. 2. Sociāla vienība. 3. Koncepts sociālajā atmiņā.
Visas sādžys saimniecības ēkas atradās atsevišķi no lauku zemes. Sādžai parasti bija arī sava kopēja kalte, dzirnavas (patmalis), ganības (gonūs īšona), ceļi, dažkārt arī kūtis. Kopējās lietas tika uzturētas kārtībā kopējiem spēkiem, savstarpēji vienojoties.
Sādžys plānojums bija atkarīgs no reljefa un pastāvošajiem satiksmes ceļiem. Latgalē vairāk bija izplatīts izkliedēto sādžu apbūves tips. Sādžys lielums bija dažāds: no dažām saimēm (saime) līdz vairākiem desmitiem.
Vienam saimniekam sādžā parasti piederēja pastāvīga mājas vieta, uz kuras tika celtas ēkas, augļu un sakņu dārzs pastāvīgā lietošanā, aramzeme – izkaisīta pa visiem sādžys tīrumiem šņoru veidā, pļavas – lietojamas šņoru veidā, ganības – visu saimnieku koplietošanā.
Viens no galvenajiem sādžys saimniekošanas sistēmas principiem bija atsevišķu tās locekļu saimnieciskās darbības saskaņošana, mazākuma pakļaušanās vairākumam.
Sādžu sadalīšanu viensētās uzsāka cariskās Krievijas valdība.
Sādžā valdīja demokrātiska, bet vienlaikus konservatīva un patriarhāla sociālā vide. No sādžinieku vidus izvirzīja sādžys vecāko. Sādžys vecākais sasauca sādžinieku sapulces par aktuāliem jautājumiem. Sapulcēs piedalījās un lēmumus pieņēma tikai pieaugušie vīriešu kārtas sādžinieki. Ja kāds no sādžiniekiem gribēja atdalīties viensētā, bija vajadzīga pārējo sādžinieku piekrišana.
Mūsdienās Latgalē sādžys vairs nepastāv, faktiski jau arī izmirusi paaudze, kura bija dzīvojusi sādžā. Tomēr sādžys koncepts ir saglabājies sociālajā atmiņā.
Sādža bija izplatītākais apzīmējums Latgalē un pārējā Latvijā. Latvijas Republikas (1918–1940) apzīmējums sādža tika lietots oficiālos izdevumos, vēsturiski zinātniskajā un uzziņu literatūrā. Sādža raksturojama kā: 1. Saimnieciska vienība. 2. Sociāla vienība. 3. Koncepts sociālajā atmiņā.
Visas sādžys saimniecības ēkas atradās atsevišķi no lauku zemes. Sādžai parasti bija arī sava kopēja kalte, dzirnavas (patmalis), ganības (gonūs īšona), ceļi, dažkārt arī kūtis. Kopējās lietas tika uzturētas kārtībā kopējiem spēkiem, savstarpēji vienojoties.
Sādžys plānojums bija atkarīgs no reljefa un pastāvošajiem satiksmes ceļiem. Latgalē vairāk bija izplatīts izkliedēto sādžu apbūves tips. Sādžys lielums bija dažāds: no dažām saimēm (saime) līdz vairākiem desmitiem.
Vienam saimniekam sādžā parasti piederēja pastāvīga mājas vieta, uz kuras tika celtas ēkas, augļu un sakņu dārzs pastāvīgā lietošanā, aramzeme – izkaisīta pa visiem sādžys tīrumiem šņoru veidā, pļavas – lietojamas šņoru veidā, ganības – visu saimnieku koplietošanā.
Viens no galvenajiem sādžys saimniekošanas sistēmas principiem bija atsevišķu tās locekļu saimnieciskās darbības saskaņošana, mazākuma pakļaušanās vairākumam.
Sādžu sadalīšanu viensētās uzsāka cariskās Krievijas valdība.
Sādžā valdīja demokrātiska, bet vienlaikus konservatīva un patriarhāla sociālā vide. No sādžinieku vidus izvirzīja sādžys vecāko. Sādžys vecākais sasauca sādžinieku sapulces par aktuāliem jautājumiem. Sapulcēs piedalījās un lēmumus pieņēma tikai pieaugušie vīriešu kārtas sādžinieki. Ja kāds no sādžiniekiem gribēja atdalīties viensētā, bija vajadzīga pārējo sādžinieku piekrišana.
Mūsdienās Latgalē sādžys vairs nepastāv, faktiski jau arī izmirusi paaudze, kura bija dzīvojusi sādžā. Tomēr sādžys koncepts ir saglabājies sociālajā atmiņā.
Intresting info
Valodnieks Augusts Bīlenšteins 1882. g. apcerējumā „Augšzemes ceļojuma piezīmes” (P. Zeile (sakārtojums) „Ai, māte Latgale”, 2001, 406) izvirza pieņēmumu, ka daļa sādžu sākotnēji bija viensētas. Sociālajā atmiņā saglabājušies nostāsti par šādu sādžys izcelsmi (http://dzivesstats.lv/lv/free.php): Un tad divi brāļi atdalījušies no tiem līdumniekiem, atnākuši uz tagadējo Kaļves sādžu un uzcēluši kalvi, kur viņi nodarbojušies ar kalšanu (..) Nu tad no tiem diviem brāļiem izveidojusies Kaļves sādža. Kādreiz bijuši vieni radi (ceļš), viens otram tuvāki.