| Name | Latgalīši, latgalieši, latgaliečiai, Latgalians, латгальцы |
| Author | Antra Kļavinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgalīši saistāmi ar mūsdienu Latgales teritorijas (Latgola) pamatiedzīvotāju daudzveidīgajiem apzīmējumiem un to semantisko transformāciju: 1. Latgales latvieši. 2. Latgalieši. 3. Latgaļi.
Latgaliešu folkloras tekstos galvenokārt lietots pamatiedzīvotāju autoetnonīms latvīši (lielākoties blakus cittautiešu apzīmējumiem). 19. gs. beigās etnogrāfiskajos aprakstos un pirmajos latgalīšim adresētajos laicīgajos tekstos arī cittautieši pamatiedzīvotājus nosauc ar etnonīmu latvieši, kā arī, saskatot daudz kopīgu iezīmju ar mūsdienu Kurzemes, Vidzemes, Zemgales teritorijas pamatiedzīvotājiem, pauž latviešu tautas vienotības ideju (G. Manteifeļs).
Savukārt 20. gs. sāk. publicistikā un šo periodu atainojošajos literārajos tekstos pašnosaukumā integrēta etniskā un konfesionālā identitāte, piem., laikrakstā „Drywa” (1915 u. c.), latwiši-katoli (katuoli). 20. gs. pirmajā pusē, kad sāk veidoties latgalīšu etniskā apziņa, garīgās inteliģences pārstāvji, par savdabīgas identitātes pamatu nosaucot valodu (latgalīšu volūda) un katoļticību un pretstatot to Kurzemes un Vidzemes pamatiedzīvotāju valodai un luterticībai, tomēr iesaka identificēties kā vienotas latviešu tautas pārstāvjiem.
19. gs. beigās Krievijas impērijas Vitebskas guberņas dzīvojošos tautiešus sāk iepazīt Baltijas guberņas latvieši, tiesa, nosaucot tos galvenokārt pēc teritoriālās piederības par polīšiem (poļaki), inflantiešiem, vitebskiešiem (kopš 20. gs. sāk. lieto etnisko iesauku čangali) un pretstatot te dzīvojošajiem ienācējiem no Vidzemes un Kurzemes (čyuli).
Matīsa Siliņa Indriķa hronikas tulkujomā (1883) latviešu valodā lietots etnonīms latgalieši (latīņu – lethigalli), ar to apzīmējot 13. gs. sāk. Latgales teritorijā dzīvojošu austrumbaltu cilti (latgali).
Par apzīmējuma latgalīši attiecinājumā uz mūsdienu Latgales pamatiedzīvotājiem ieviesēju tiek uzskatīts F. Kemps. Darbā „Latgalīši” (1910) F. Kemps ar jēdzienu latgalīši apzīmē gan senlatviešu cilti, gan tās turpinājumu – latviešu tautas „nozari”.
Jēdziens latgalīši kā teritoriālās identitātes apzīmējums jau kopš ~20. gs. 30. g. Latvijas presē attiecināts uz visiem Latgales iedzīvotājiem. Savukārt ~20. gs. 30. g. latgaliešu inteliģence, pretojoties novērotajai tendencei Latvijas presē jēdzienu latgalīši attiecināt uz visiem Latgales iedzīvotājiem neatkarīgi no etniskās piederības, Latgales pamatetnosa nosaukšanai sāk lietot apzīmējumu latgali, kas tiek pārņemts arī trimdas latgaliešu darbos.
Latgaliešu folkloras tekstos galvenokārt lietots pamatiedzīvotāju autoetnonīms latvīši (lielākoties blakus cittautiešu apzīmējumiem). 19. gs. beigās etnogrāfiskajos aprakstos un pirmajos latgalīšim adresētajos laicīgajos tekstos arī cittautieši pamatiedzīvotājus nosauc ar etnonīmu latvieši, kā arī, saskatot daudz kopīgu iezīmju ar mūsdienu Kurzemes, Vidzemes, Zemgales teritorijas pamatiedzīvotājiem, pauž latviešu tautas vienotības ideju (G. Manteifeļs).
Savukārt 20. gs. sāk. publicistikā un šo periodu atainojošajos literārajos tekstos pašnosaukumā integrēta etniskā un konfesionālā identitāte, piem., laikrakstā „Drywa” (1915 u. c.), latwiši-katoli (katuoli). 20. gs. pirmajā pusē, kad sāk veidoties latgalīšu etniskā apziņa, garīgās inteliģences pārstāvji, par savdabīgas identitātes pamatu nosaucot valodu (latgalīšu volūda) un katoļticību un pretstatot to Kurzemes un Vidzemes pamatiedzīvotāju valodai un luterticībai, tomēr iesaka identificēties kā vienotas latviešu tautas pārstāvjiem.
19. gs. beigās Krievijas impērijas Vitebskas guberņas dzīvojošos tautiešus sāk iepazīt Baltijas guberņas latvieši, tiesa, nosaucot tos galvenokārt pēc teritoriālās piederības par polīšiem (poļaki), inflantiešiem, vitebskiešiem (kopš 20. gs. sāk. lieto etnisko iesauku čangali) un pretstatot te dzīvojošajiem ienācējiem no Vidzemes un Kurzemes (čyuli).
Matīsa Siliņa Indriķa hronikas tulkujomā (1883) latviešu valodā lietots etnonīms latgalieši (latīņu – lethigalli), ar to apzīmējot 13. gs. sāk. Latgales teritorijā dzīvojošu austrumbaltu cilti (latgali).
Par apzīmējuma latgalīši attiecinājumā uz mūsdienu Latgales pamatiedzīvotājiem ieviesēju tiek uzskatīts F. Kemps. Darbā „Latgalīši” (1910) F. Kemps ar jēdzienu latgalīši apzīmē gan senlatviešu cilti, gan tās turpinājumu – latviešu tautas „nozari”.
Jēdziens latgalīši kā teritoriālās identitātes apzīmējums jau kopš ~20. gs. 30. g. Latvijas presē attiecināts uz visiem Latgales iedzīvotājiem. Savukārt ~20. gs. 30. g. latgaliešu inteliģence, pretojoties novērotajai tendencei Latvijas presē jēdzienu latgalīši attiecināt uz visiem Latgales iedzīvotājiem neatkarīgi no etniskās piederības, Latgales pamatetnosa nosaukšanai sāk lietot apzīmējumu latgali, kas tiek pārņemts arī trimdas latgaliešu darbos.
Intresting info
Vienīgā valsts pasaulē, kurā kopš 20. gs. 20. g. personas dokumentos un tautskaitē atsevišķi norādīti latvieši (krievu – латыши) un latgalīši (krievu – латгальцы), ir Krievija (bijusī PSRS). Masveida latgalīšu ieceļošana galvenokārt Sibīrijā un Sanktpēterburgā (Picers) zemes, darba (burlaks) un izglītības meklējumos sākas pēc dzimtbūšanas atcelšanas (1861), degpunktu sasniedzot 19. gs. 90. g., un ar pārtraukumiem turpinās līdz Pirmajam pasaules karam. Sibīrijas latgalīšu likteņu pētnieki pauž viedokli (J. Brolišs „Latgales latviešu likteņi Sibīrijā”, 2000, 82–85), ka dalījums latviešos un latgalīšūs ir galvenokārt politiskās šķeltniecības motivēts.