Name | Pīters Miglinīks, Pēteris Miglinieks, Piteris Miglinikas, Pīters Miglinīks, Піцерс Міглінікс |
Author | Vladislavs Malahovskis |
Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Pīters Miglinīks (1850–1883) nodzīvojis īsu, bet ļoti piesātinātu un dramatisku mūžu; dzimis pirmsziemassvētku (Zīmyssvātki) laikā; miris no cietumā iegūtās tuberkulozes Jēzus Kristus (Dīvs) vecumā. Bijis liela auguma un fiziski spēcīgs.
P. Miglinīks: 1. Cīnītājs par tautas tiesībām un latgaliešu nacionālās pašapziņas veicinātājs. 2. Tautas dzejnieks un dziesminieks. 3. Tautas mītu varonis un latgaliešu literatūrā inspirācijas avots.
P. Miglinīks uzaudzis baronam Modestam Rozenšildam-Paulinam piederošajā Zaļmuižas muižā (Rogovka). Ar finansiālu barona atbalstu absolvējis Rēzeknes apriņķa skolu, iegūstot tiesības strādāt par tautskolotāju (školuotuojs). Tomēr P. Miglinīkam netika ļauts strādāt savā profesijā, jo viņš bija katolis; tāpēc viņam bija jāsamierinās ar pagasta rakstveža vietu. P. Miglinīks neizvēlas viņam piedāvātos kompromisa ceļus un privilēģijas, bet kategoriski nostājas apspiesto un beztiesisko zemnieku pusē.
Nepatiesi apsūdzēts par zemnieku musināšanu un Zaļmuižas rijas nodedzināšanu, P. Miglinīks 11 mēnešus pavadīja Ludzys cietumā. Pierādījis savu nevainību un saucis pie atbildības (par ko vajadzēja dabūt speciālu cara atļauju) M. Rozenšildu-Paulinu, kas bija arī Ludzas apriņķa muižniecības vecākais. Tiesā apsūdzējis M. Rozenšildu-Paulinu Krievijas valdības rīkojumu nepildīšanā attiecībā uz zemnieku tiesībām. P. Miglinīka uzvara šajā prāvā bija lielākais sava laika notikums Latgalē.
P. Miglinīka kā dzejnieka literārais mantojums nav liels. Saglabājusies tikai viena klade, kā arī dažas dziesmas, ko tauta atcerējās no galvas. P. Miglinīka dziesmas pierakstījis viņa laikabiedrs Andrivs Jūrdžs („Myužeygays kalinders”). P. Miglinīks kā viens no pirmajiem aktualizē latviešu vienotības ideju.
Sociālajā atmiņā vērtējumi par P. Miglinīka personību ir pretrunīgi, jo 1930. g. RVSI sapulcējas Latgales kultūras darbinieki (viņu vidū arī P. Miglinīka māsu dēli: F. Kemps, N. Rancāns) un nolemj vākt un publicēt ziņas par P. Miglinīku, nodibināt fondu un uzcelt viņam pieminekli.
Nozīmīgākais devums, veltīts P. Miglinīkam un viņa laikmetam, ir Antona Rupaiņa triloģija „Māra mostas”, arī A. Rupaiņa drāma „Kod pyrmī gaili dzīdoja” (1946) un monogrāfija „Pīters Miglinīks” (1953). Viņam veltījuši dzeju: Ontons Kūkuojs, Pēteris Jurciņš, Vilis Dzērvinīks, Paulīne Zalāne u. c.
P. Miglinīks: 1. Cīnītājs par tautas tiesībām un latgaliešu nacionālās pašapziņas veicinātājs. 2. Tautas dzejnieks un dziesminieks. 3. Tautas mītu varonis un latgaliešu literatūrā inspirācijas avots.
P. Miglinīks uzaudzis baronam Modestam Rozenšildam-Paulinam piederošajā Zaļmuižas muižā (Rogovka). Ar finansiālu barona atbalstu absolvējis Rēzeknes apriņķa skolu, iegūstot tiesības strādāt par tautskolotāju (školuotuojs). Tomēr P. Miglinīkam netika ļauts strādāt savā profesijā, jo viņš bija katolis; tāpēc viņam bija jāsamierinās ar pagasta rakstveža vietu. P. Miglinīks neizvēlas viņam piedāvātos kompromisa ceļus un privilēģijas, bet kategoriski nostājas apspiesto un beztiesisko zemnieku pusē.
Nepatiesi apsūdzēts par zemnieku musināšanu un Zaļmuižas rijas nodedzināšanu, P. Miglinīks 11 mēnešus pavadīja Ludzys cietumā. Pierādījis savu nevainību un saucis pie atbildības (par ko vajadzēja dabūt speciālu cara atļauju) M. Rozenšildu-Paulinu, kas bija arī Ludzas apriņķa muižniecības vecākais. Tiesā apsūdzējis M. Rozenšildu-Paulinu Krievijas valdības rīkojumu nepildīšanā attiecībā uz zemnieku tiesībām. P. Miglinīka uzvara šajā prāvā bija lielākais sava laika notikums Latgalē.
P. Miglinīka kā dzejnieka literārais mantojums nav liels. Saglabājusies tikai viena klade, kā arī dažas dziesmas, ko tauta atcerējās no galvas. P. Miglinīka dziesmas pierakstījis viņa laikabiedrs Andrivs Jūrdžs („Myužeygays kalinders”). P. Miglinīks kā viens no pirmajiem aktualizē latviešu vienotības ideju.
Sociālajā atmiņā vērtējumi par P. Miglinīka personību ir pretrunīgi, jo 1930. g. RVSI sapulcējas Latgales kultūras darbinieki (viņu vidū arī P. Miglinīka māsu dēli: F. Kemps, N. Rancāns) un nolemj vākt un publicēt ziņas par P. Miglinīku, nodibināt fondu un uzcelt viņam pieminekli.
Nozīmīgākais devums, veltīts P. Miglinīkam un viņa laikmetam, ir Antona Rupaiņa triloģija „Māra mostas”, arī A. Rupaiņa drāma „Kod pyrmī gaili dzīdoja” (1946) un monogrāfija „Pīters Miglinīks” (1953). Viņam veltījuši dzeju: Ontons Kūkuojs, Pēteris Jurciņš, Vilis Dzērvinīks, Paulīne Zalāne u. c.
Intresting info
Tauta sāka sacerēt mītus par P. Miglinīku kā pārcilvēku (A. Rupainis „Māra mostas, 3”, 1956, 507): Pīters Miglinīks bijis milzis ar pārcilvēcisku spēku. (..) Braucis uz Krieviju lauzties ar stipriniekiem. Visus pieveicis, tomēr viens atradies vēl stiprāks, un ielauzis Pēterim-Stipriniekam sānkaulus; Pīters Miglinīks bijis liels gudrinieks un viltnieks. Viņš pratis rakstīt ne vien abām rokām, bet arī abām kājām. Tiesā viens pats uzveicis vai simtiem advokātus. Tomēr beidzamo prāvu zaudējis, un ticis cietumā; Pīters Miglinīks bijis liels revolucionārs, dzērājs (dzāruojs) un pļēguris (..) Nodedzinājis Zaļmuižas vēja patmales (patmalis), rijas, sadzinis vēršus brūža akā un mežā uzbrucis Paulinam (..); Pīters Miglinīks bijis smalks jaunskungs (..) un mamzelītes mirušas vai nost aiz mīlestības. (..) Solījies precēt tikai to meitu, kas viņu uzveiks. Bet viņš tās pa piecas, pa sešas gāzis gultā, kamēr gultai dibens izsprādzis laukā.