| Name | Pierts, pirts, pirtis, bath-house, лазня |
| Author | Sanita Lazdiņa |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Jādomā, ka pierts (arī pērts) pirmsākumi meklējami tur, kur ir aukstas ziemas un kur pirts kalpo par terapijas un higiēnas līdzekli. Pierts atšķirībā no citām lauku sētai raksturīgajām ēkām (rija, klēts) savu aktualitāti nav zaudējusi arī mūsdienās.
Latgales kultūrvidē pierts atklājas kā: 1. Atsevišķa īpašas konstrukcijas ēka. 2. Sestdienas vakara rituāla vieta: 2.1. Pierts un sevis sagatavošana. 2.2. Iešana (pēršanās) piertī. 2.3. Pēc pierts. 3. Vakarēšanas, ārstēšanas un saimniecisku darbu veikšanas vieta. 4. Neatņemams atpūtas un biznesa elements mūsdienās.
Parasti pierts bija neliela koka ēka, bieži pildītiem māla griestiem, lai ilgāk turētos siltums, un nelielu logu gaismai vai vēdināšanai. Atklātas ārtelpas vietā vēlāk tika būvēta slēgta pierts priekša, kas tika izmantota par ģērbtuvi. Mazgāšanās telpā atradās sols, lāvas un kruosne (akmens krāvums, uz kura novietots katls ūdens sildīšanai un zem kura dedzināta malka).
Pierti parasti sāka kurināt sestdien pusdienlaikā, lai malka paspētu izkurēties un nebūtu dūmu. Tāpat tika gatavotas arī pirts slotas, ziepju vietā agrāk ticis izmantots mitrās vietās atrodams augs zīpineica.
Vispirms uz pierti gāja vīri, tad sievas. Galvenais notikums bija pēršanās process (īpaši vīriem), bet pirms tam – izkarsēšanās un izsvīšana.
Baltu valodās leksēmai pierts (lietuviešu pirtis, latviešu pirts) un pērt, pērties ir viena sakne, kas liecina, ka pierts sākotnēji ir pēršanās vieta.
Folklorā pierts atklājas arī kā sakrāla vieta, kur notiek sievietes, biežāk buorineitis, iniciācija.
Neiztrūkstoša rituāla noslēguma formula ir „Paļdis par pierti!”, uz ko saimnieks, pierts kurinātājs, atbild: „Vasals pierīs!” (Vasals!) vai „Veseleibā!”
Piertī iešana nenozīmē tikai miesas attīrīšanu, tai ir liela nozīme fiziskās un garīgās veselības uzturēšanā. Piertī tika ārstētas dažādas slimības, maziem bērniem dzīti ārā sari. Arī bērna laišana pasaulē notika piertī, jo tā bija nošķirta, silta un tīra vieta.
Padomju laikos, kad daudziem pilsētniekiem bija ierobežotas iespējas apmeklēt lauku pierti, populāras bija pilsētas publiskās pierts. Mūsdienās pierts tiek izmantota gan tās sākotnējā nozīmē – mazgāties, gan īpašu notikumu svinēšanai viesu mājās (gosts). Par pierts lielo popularitāti arī 21. gs. liecina pirtnieka profesijas atjaunošana.
Latgales kultūrvidē pierts atklājas kā: 1. Atsevišķa īpašas konstrukcijas ēka. 2. Sestdienas vakara rituāla vieta: 2.1. Pierts un sevis sagatavošana. 2.2. Iešana (pēršanās) piertī. 2.3. Pēc pierts. 3. Vakarēšanas, ārstēšanas un saimniecisku darbu veikšanas vieta. 4. Neatņemams atpūtas un biznesa elements mūsdienās.
Parasti pierts bija neliela koka ēka, bieži pildītiem māla griestiem, lai ilgāk turētos siltums, un nelielu logu gaismai vai vēdināšanai. Atklātas ārtelpas vietā vēlāk tika būvēta slēgta pierts priekša, kas tika izmantota par ģērbtuvi. Mazgāšanās telpā atradās sols, lāvas un kruosne (akmens krāvums, uz kura novietots katls ūdens sildīšanai un zem kura dedzināta malka).
Pierti parasti sāka kurināt sestdien pusdienlaikā, lai malka paspētu izkurēties un nebūtu dūmu. Tāpat tika gatavotas arī pirts slotas, ziepju vietā agrāk ticis izmantots mitrās vietās atrodams augs zīpineica.
Vispirms uz pierti gāja vīri, tad sievas. Galvenais notikums bija pēršanās process (īpaši vīriem), bet pirms tam – izkarsēšanās un izsvīšana.
Baltu valodās leksēmai pierts (lietuviešu pirtis, latviešu pirts) un pērt, pērties ir viena sakne, kas liecina, ka pierts sākotnēji ir pēršanās vieta.
Folklorā pierts atklājas arī kā sakrāla vieta, kur notiek sievietes, biežāk buorineitis, iniciācija.
Neiztrūkstoša rituāla noslēguma formula ir „Paļdis par pierti!”, uz ko saimnieks, pierts kurinātājs, atbild: „Vasals pierīs!” (Vasals!) vai „Veseleibā!”
Piertī iešana nenozīmē tikai miesas attīrīšanu, tai ir liela nozīme fiziskās un garīgās veselības uzturēšanā. Piertī tika ārstētas dažādas slimības, maziem bērniem dzīti ārā sari. Arī bērna laišana pasaulē notika piertī, jo tā bija nošķirta, silta un tīra vieta.
Padomju laikos, kad daudziem pilsētniekiem bija ierobežotas iespējas apmeklēt lauku pierti, populāras bija pilsētas publiskās pierts. Mūsdienās pierts tiek izmantota gan tās sākotnējā nozīmē – mazgāties, gan īpašu notikumu svinēšanai viesu mājās (gosts). Par pierts lielo popularitāti arī 21. gs. liecina pirtnieka profesijas atjaunošana.
Intresting info
Izrādās (O. Slišāns „Šērve jeb Kur tavi ideāli?”, 1994, 89): Trešā mēnesī pēc bārna dzimšonas kurynōja pērti i korstajā pērtī bārnam berze mīsu ar laičeņu lopom tik ilgi, cikom nu kryutim i mugoras nanūgōja bīza šērve i naizleida malni sari.