| Name | Gosts, ciemiņš, svečias, guest, госць |
| Author | Antra Kļavinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Leksēma gosts (sieviešu dzimtē gaška, vīšņa) Latgolā reprezentē: 1. Ikdienas ciemošanās un gostu uzņemšanas tradīcijas. 2. Svētku viesības. 3. Latgalisko viesmīlību kā mūsdienu tūrisma produktu.
Latgaliešu folklorā un literatūrā var rast priekšstatu par gostim, ciemošanās tradīcijām. Ikdienā visbiežākie gosti ir susedi, šādās ciemošanās reizēs svarīgākais elements ir sarunas. Gostam pielīdzināts ikviens ceļavīrs, tam tiek piedāvāts ēdiens un naktsmājas, neprasot atlīdzību. Ikdienā negaidīti gosti parasti tiek cienāti ar labāko, kas vien ir sātā. Lai arī ēdieniem un dzērieniem ir svarīga loma gostu uzņemšanā, svarīgāka ir laipna izturēšanās. Iespējams, viesmīlība (slāvu tradīciju ietekmē), labvēlīga attieksme pret gostim sekmējusi polietniskas sabiedrības veidošanos Latgalē.
Ejot, braucot gostūs, svarīgi saposties cīma drābūs un paņemt līdzi gascinču: tradicionāli – ēdieni (siers, maize, cukerkys u. c.), mūsdienās arī citas dāvanas. Jo tālāks ciemošanās galamērķis, jo rūpīgāka gatavošanās.
Par labāko ciemošanās laiku tradicionāli atzīti svētki (Zīmyssvātki, Juoņa dīna, Leldīne u. c.) un saimis godi (kuozys, raudzeibys, krystobys u. c.), kā arī nedēļas nogale. Kolektīva, organizēta ciemošanās izpaužas kā vakariešona, večerynka. Dzimšanas un vārda dienas svinēt un lūgt gostūs Latgalē sāk tikai 20. gs. otrajā pusē, mūsdienās radi ciemos brauc arī izlaidumos, kopusvātku laikā. Savukārt nav vēlams rīkot viesības un priecāties Adventa un gavieņa laikā (izņemot Jezupa dīnu). Gaidīti gosti ir precinieki (svuoti), tālu dzīvojošie radi.
Latgaliskā viesmīlība mūsdienās kā sava veida zīmols izmantota viesu namu, muzeju, izklaides vietu, ekskursiju maršrutu u. c. tūrisma pakalpojumu, kā arī folkloras festivālu, autorallija sacīkšu u. c. starptautisku un vietēja mēroga pasākumu reklāmā.
Latgaliešu folklorā un literatūrā var rast priekšstatu par gostim, ciemošanās tradīcijām. Ikdienā visbiežākie gosti ir susedi, šādās ciemošanās reizēs svarīgākais elements ir sarunas. Gostam pielīdzināts ikviens ceļavīrs, tam tiek piedāvāts ēdiens un naktsmājas, neprasot atlīdzību. Ikdienā negaidīti gosti parasti tiek cienāti ar labāko, kas vien ir sātā. Lai arī ēdieniem un dzērieniem ir svarīga loma gostu uzņemšanā, svarīgāka ir laipna izturēšanās. Iespējams, viesmīlība (slāvu tradīciju ietekmē), labvēlīga attieksme pret gostim sekmējusi polietniskas sabiedrības veidošanos Latgalē.
Ejot, braucot gostūs, svarīgi saposties cīma drābūs un paņemt līdzi gascinču: tradicionāli – ēdieni (siers, maize, cukerkys u. c.), mūsdienās arī citas dāvanas. Jo tālāks ciemošanās galamērķis, jo rūpīgāka gatavošanās.
Par labāko ciemošanās laiku tradicionāli atzīti svētki (Zīmyssvātki, Juoņa dīna, Leldīne u. c.) un saimis godi (kuozys, raudzeibys, krystobys u. c.), kā arī nedēļas nogale. Kolektīva, organizēta ciemošanās izpaužas kā vakariešona, večerynka. Dzimšanas un vārda dienas svinēt un lūgt gostūs Latgalē sāk tikai 20. gs. otrajā pusē, mūsdienās radi ciemos brauc arī izlaidumos, kopusvātku laikā. Savukārt nav vēlams rīkot viesības un priecāties Adventa un gavieņa laikā (izņemot Jezupa dīnu). Gaidīti gosti ir precinieki (svuoti), tālu dzīvojošie radi.
Latgaliskā viesmīlība mūsdienās kā sava veida zīmols izmantota viesu namu, muzeju, izklaides vietu, ekskursiju maršrutu u. c. tūrisma pakalpojumu, kā arī folkloras festivālu, autorallija sacīkšu u. c. starptautisku un vietēja mēroga pasākumu reklāmā.
Intresting info
Ikdienā tautasdziesma vēsta, ka: Vysi muni gosti beja,/ Kas munā ustobā, bet svētku un godu laikā var saskatīt zināmu gostu hierarhiju. Visspilgtāk tā izpaužas kāzu tradīcijās, kur praseitī, lyugtī, gūda gosti pretstatīti nagūda gostim, stuomačim, čyguonim. Par pilntiesīgiem gostim agrāk netika uzskatīti bērni, tos nesēdināja pie galda. Godos un svinībās, kā arī ikdienā lielāka cieņa izrādīta važnim, gūdeigim, slovonim gostim. Savukārt par lobu gostu tiek uzskatīts nevis bagāts un slavens, bet tāds, kurš prot priecāties: Lobs muns aļteņš,/ Koč nu auzeņu;/ Ļusteigi gasteņi,/ Koč naboguoti.