| Name | Gavieņs, gavēnis, gavėnia, fast, пост |
| Author | Inga Belasova |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Gavieņs ir uztverams kā: 1. Reliģiska rituāla sastāvdaļa. 2. Atturēšanās no pārmērībām. 3. Īpaša kulinārā tradīcija. Tā nosaukums veidojies no verba gavēt, aizguvums no senkrievu говѣти tā senākajā nozīmē ‘izturēties ar godbijību, ar cieņu’; latviešu valodā vārds aizgūts pirms 13. gs.
Gavieņs ir pasaules lielāko reliģiju sastāvdaļa un grēku nožēlošanas laiks. Tā tradīcijas ir bijušas jau pirms kristietības, taču kristietībā tās nostiprinājušās un kļuvušas par reliģiska rituāla sastāvdaļu. Kristīgajā tradīcijā ir sastopami mazie gavieni – t. s. godsdalis jeb vigilijis (vilejis), kad gavēja tikai dažas dienas: Adventā, pirms grēku nožēlošanas, un Lielais gavieņs, kas sākas Pelnu trešdienā un beidzas Klusajā Sestdienā pirms Lieldienām (7 nedēļas).
Gavienī dažādas reliģijas izvirza atšķirīgas prasības, tomēr tām visām ir kas kopīgs – šajā laikā cilvēki tiek aicināti ievērot mērenību. Viens no stingrākajiem gavienim pieprasa dzert tikai ūdeni vai tēju (čajs), atsakoties pat no augu valsts izcelsmes produktiem. Taču vairāk izplatīts ir daļējs gavieņs, kuram ir daudz dažādu variāciju. Gavieņs cieši saistās ar dabas rituma specifiku un sākotnēji izveidojās kā noteikts dabas cikls, kad zināms gadalaiks noteica uztura daudzveidību.
Gavieņs Latgalē ir saistīts ar atturēšanos no gaļas/piena produktiem. Pākšaugi un graudaugi bija vieni no pieejamākajiem produktiem un tāpēc – aktuālākā gavieņa ēdienu sastāvdaļa. No smalki samaltiem vai bīdelētiem zirņiem gatavoja stuļki: vārīja biezu putru, kuru salēja traukos, atdzesēja, grieza šķēlēs un ēda ar linsēklu eļļu. Viena no populārākajām maltītēm (arī ziemā, kad nebija pietiekami daudz piena) bija sutnis: pagatavošanai ņēma miežus, zirņus un auzas, izsutināja, izžāvēja un samala. Pēc tam izsijāja, sagrūda piestā, pievienoja vārītu sālsūdeni un ēda kā putru.
Samērā sātīgs gavieņa laika ēdiens bija murcovka: sālīts ūdens, kam pievienota sadrupināta maize, sīpoli un linsēklu eļļa. Savukārt kāda Ludzas folkloras teicēja 20. gs. 30.–40. g. ir baudījusi vecmammas gatavoto saldo murcovku (ar cukurūdeni pārlietas rupjmaizes šķēles).
Gavieņs ir pasaules lielāko reliģiju sastāvdaļa un grēku nožēlošanas laiks. Tā tradīcijas ir bijušas jau pirms kristietības, taču kristietībā tās nostiprinājušās un kļuvušas par reliģiska rituāla sastāvdaļu. Kristīgajā tradīcijā ir sastopami mazie gavieni – t. s. godsdalis jeb vigilijis (vilejis), kad gavēja tikai dažas dienas: Adventā, pirms grēku nožēlošanas, un Lielais gavieņs, kas sākas Pelnu trešdienā un beidzas Klusajā Sestdienā pirms Lieldienām (7 nedēļas).
Gavienī dažādas reliģijas izvirza atšķirīgas prasības, tomēr tām visām ir kas kopīgs – šajā laikā cilvēki tiek aicināti ievērot mērenību. Viens no stingrākajiem gavienim pieprasa dzert tikai ūdeni vai tēju (čajs), atsakoties pat no augu valsts izcelsmes produktiem. Taču vairāk izplatīts ir daļējs gavieņs, kuram ir daudz dažādu variāciju. Gavieņs cieši saistās ar dabas rituma specifiku un sākotnēji izveidojās kā noteikts dabas cikls, kad zināms gadalaiks noteica uztura daudzveidību.
Gavieņs Latgalē ir saistīts ar atturēšanos no gaļas/piena produktiem. Pākšaugi un graudaugi bija vieni no pieejamākajiem produktiem un tāpēc – aktuālākā gavieņa ēdienu sastāvdaļa. No smalki samaltiem vai bīdelētiem zirņiem gatavoja stuļki: vārīja biezu putru, kuru salēja traukos, atdzesēja, grieza šķēlēs un ēda ar linsēklu eļļu. Viena no populārākajām maltītēm (arī ziemā, kad nebija pietiekami daudz piena) bija sutnis: pagatavošanai ņēma miežus, zirņus un auzas, izsutināja, izžāvēja un samala. Pēc tam izsijāja, sagrūda piestā, pievienoja vārītu sālsūdeni un ēda kā putru.
Samērā sātīgs gavieņa laika ēdiens bija murcovka: sālīts ūdens, kam pievienota sadrupināta maize, sīpoli un linsēklu eļļa. Savukārt kāda Ludzas folkloras teicēja 20. gs. 30.–40. g. ir baudījusi vecmammas gatavoto saldo murcovku (ar cukurūdeni pārlietas rupjmaizes šķēles).
Intresting info
Gavieņs bija pateicīgs laiks savdabīgu ēdienu un to nosaukumu radīšanai, piem., uboga (nabogs) asnis ir ēdiens, kuru uzskatīja par trūcīgu ļaužu un gavieņa ēdienu un kas vizuāli savas sarkanās krāsas dēļ līdzinājās asinīm. To gatavoja no sarkanajām bietēm (dažkārt šo ēdienu dēvē arī par batvinim), kuras izvārīja ar visu mizu, sagrieza šķēlēs, ievietoja māla (muols) podā (pūdnīks), pievienoja atdzesētu vārītu ūdeni un dažas maizes garozas, kas veicināja skābšanas un rūgšanas procesu. Pēc diennakts cēla galdā, ēda kā zupu, piekožot maizi.