| Name | Muols, māls, molis, clay, глiна |
| Author | Ivars Matisovs |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Muols raksturojams kā: 1. Mitoloģisks pirmelements. 2. Dabas veidojums un resurss. 3. Vispusīgi izmantojams materiāls. 4. Poētisks simbols – Latgales būtības izteicējs.
Latgolys dzejnieku atziņas ļauj labāk izprast muolu kā vienu no pasaules pirmelementiem, no kura atbilstoši antropogoniskajiem mītiem esot radīts cilvēks. Senie ēģiptieši uzskatīja, ka pirmo cilvēku pāri auglības un podniecības (pūdnīks) dievs Hnums izveidojis uz podnieku ripas. Interesanti, ka radniecīgi motīvi atrodami arī latgliešu folklorā.
Jau izsenis muols tiek plaši izmantots tautas medicīnā dažādu slimību ārstēšanai, arī skaistumkopšanā: muols uzlabo mīksto audu funkcijas, darbojas kā absorbents, mazina alerģiju, palīdz pret locītavu un muguras sāpēm.
Muols veidojies, sadēdot silikātu minerāliem un iežiem ar slāņveida struktūru – no vizlām, talka, kaolīna, retāk no serpentīna. Samitrināts muols ir plastisks, izžāvēts saglabā piešķirto formu, pēc apdedzināšanas iegūst akmens cietību. Muolu izmanto galvenokārt dedzinātā veidā kā izejvielu būvkeramikas – ķieģeļu (cegeļņa), dakstiņu, keramisko bloku, flīžu – ražošanai, arī kā klinkera sastāvdaļu cementa ieguvē. Keramisko izstrādājumu krāsa lielā mērā ir atkarīga no to sastāvā esošā dzelzs oksīda veida: FeO rada melnu, Fe2O3 – oranžu, bet Fe3O4 – sarkanu krāstoni. Gandrīz visā Latgales teritorijā ir muola atradnes, plašākais muola izplatības areāls ir Austrumlatvijas zemiene.
Muola izmantošanas pirmsākumi Latgalē meklējami jau neolītā, par ko liecina bagātīgais dažādās tehnikās darinātu māla trauku un figūriņu klāsts, kas uziets arheoloģiskajos izrakumos Lubuona apkaimē.
Par Latgales keramikas galvaspilsētu var uzskatīt Rēzekni – vairums podnieku strādā pilsētas apkaimē un LKM atrodas lielākā pastāvīgā Latgales keramikas ekspozīcija pasaulē „Māla un uguns pārvērtību radīts brīnums”. Savukārt 2010. g. Daugavpilī tika atklāts Māla mākslas centrs.
Latgaliešu literatūrā muols kā vides raksturotājs tiek izmantots bieži – kā poētisks simbols un metafora tas ir viens no Latgales būtības izteicējiem. Muols kā patības arhetipa izpausme ir dominējošais O. Kūkuoja literārajā daiļradē. Dzejai pievērsies arī viens no izcilākajiem Latgales keramiķiem – Voldemārs Voguls (voguls), kuram ir iznākuši trīs dzejoļu krājumi.
Latgolys dzejnieku atziņas ļauj labāk izprast muolu kā vienu no pasaules pirmelementiem, no kura atbilstoši antropogoniskajiem mītiem esot radīts cilvēks. Senie ēģiptieši uzskatīja, ka pirmo cilvēku pāri auglības un podniecības (pūdnīks) dievs Hnums izveidojis uz podnieku ripas. Interesanti, ka radniecīgi motīvi atrodami arī latgliešu folklorā.
Jau izsenis muols tiek plaši izmantots tautas medicīnā dažādu slimību ārstēšanai, arī skaistumkopšanā: muols uzlabo mīksto audu funkcijas, darbojas kā absorbents, mazina alerģiju, palīdz pret locītavu un muguras sāpēm.
Muols veidojies, sadēdot silikātu minerāliem un iežiem ar slāņveida struktūru – no vizlām, talka, kaolīna, retāk no serpentīna. Samitrināts muols ir plastisks, izžāvēts saglabā piešķirto formu, pēc apdedzināšanas iegūst akmens cietību. Muolu izmanto galvenokārt dedzinātā veidā kā izejvielu būvkeramikas – ķieģeļu (cegeļņa), dakstiņu, keramisko bloku, flīžu – ražošanai, arī kā klinkera sastāvdaļu cementa ieguvē. Keramisko izstrādājumu krāsa lielā mērā ir atkarīga no to sastāvā esošā dzelzs oksīda veida: FeO rada melnu, Fe2O3 – oranžu, bet Fe3O4 – sarkanu krāstoni. Gandrīz visā Latgales teritorijā ir muola atradnes, plašākais muola izplatības areāls ir Austrumlatvijas zemiene.
Muola izmantošanas pirmsākumi Latgalē meklējami jau neolītā, par ko liecina bagātīgais dažādās tehnikās darinātu māla trauku un figūriņu klāsts, kas uziets arheoloģiskajos izrakumos Lubuona apkaimē.
Par Latgales keramikas galvaspilsētu var uzskatīt Rēzekni – vairums podnieku strādā pilsētas apkaimē un LKM atrodas lielākā pastāvīgā Latgales keramikas ekspozīcija pasaulē „Māla un uguns pārvērtību radīts brīnums”. Savukārt 2010. g. Daugavpilī tika atklāts Māla mākslas centrs.
Latgaliešu literatūrā muols kā vides raksturotājs tiek izmantots bieži – kā poētisks simbols un metafora tas ir viens no Latgales būtības izteicējiem. Muols kā patības arhetipa izpausme ir dominējošais O. Kūkuoja literārajā daiļradē. Dzejai pievērsies arī viens no izcilākajiem Latgales keramiķiem – Voldemārs Voguls (voguls), kuram ir iznākuši trīs dzejoļu krājumi.
Intresting info
Savā otrajā krājumā „Vāraunieks” (1982) Antons Kūkojs izvērš un filozofiski attīsta ierastos dzejas motīvus. Arī vārds muols tiek ekspluatēts tik intensīvi, ka dzejolī „Sviļpaunīks” tas lietots 8 reizes, bet poēmā meditācijā par keramiķa Andreja Paulāna likteņgaitām „Septiņi hektāri svečturu” – pat 37 reizes. Reizēm tas iegūst sentences asumu („Vāraunieks”, 1982, 34): Ne katrs kalns vēl māla kalns./ Ne katrs māls vēl māls; Māls ir īsts vien tad, kad viņu mīl/ Kā sievu priekšnomidzī.