| Name | Latgola, Latgale, Latgala, Latgale, Латгалiя |
| Author | Olga Senkāne |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgola kā toponīms pirmo reizi lietots Nestora hronikā 11. gs. (krievu – Летьгола), apzīmējot teritoriju, kurā dzīvoja senie latgali, mūsdienās ir viens no četriem Latvijas kultūrvēsturiskajiem reģioniem. Dažādu sociālekonomisko un kultūrvēsturisko procesu ietekmē Latgolys savdabība atklājas: 1. Teritorijā. 2. Kultūrā. 3. Tās tēla daudzveidīgajā interpretācijā kultūras, sociālajā un politiskajā diskursā.
Teritoriālās identitātes veidošanās process ir bijis ilgstošs un dramatisks, to raksturo vairāki ģeopolitisko un sociālekonomisko procesu posmi: 1) baltu etniskās grupas apmešanās tag. Latgolys, senās Sēlijas un Vidzemes teritorijā (7.–12. gs.); 2) latgaļu valstu veidošanās (9.–12. gs., Jersika); 3) latgaļu cilšu teritoriju sadalījums starp Livonijas ordeni un Rīgas (Reiga) arhibīskapiju (13. gs. sāk.–1561); 4) Livonijas latgaļu teritoriju iekļaušana Lietuvas lielkņazistē, vēlāk Polijas–Lietuvas valstī (1561–1772) ar Inflantijas (Inflanty Polskie) nosaukumu, sākumā vojevodistes (1660–1667), tad kņazistes (1677–1772) statusā ar četriem traktiem (apriņķiem) – Daugovpiļs, Rēzeknis, Ludzys un Viļakys (Marienhausen); 5) nonākšana Krievijas impērijas sastāvā dažādos administratīvos dalījumos: Pleskavas guberņa kā Daugavpils province (Provincia Dunensis) ar četriem apriņķiem (Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas, Drisas) un agrākām Inflantijas robežām (1772–1776), Polockas vietniecībā vairs tikai ar trim apriņķiem (Drisas apriņķa ziemeļrietumu daļa pievienota Sebežas, dienvidaustrumu daļa – Polockas apriņķim; 1777–1802), Vitebskas guberņa ar trim apriņķiem, dienvidaustrumos robežojoties ar Drisas un Sebežas apriņķiem, līdz 1861. g., kad Drisas apriņķis atkal pievienots Inflantijai (1802–1920); 6) apvienošanās ar Vidzemi un Kurzemi (1917), daļēji atgūstot vēsturiskās administratīvās novada robežas (1925. g. no Ludzas apriņķa ziemeļu daļas un Ostrovas apriņķa rietumu daļas izveidots Jaunlatgales (Abrenes) apriņķis), iegūstot arī oficiālu nosaukumu Latgolys (1922).
Latgolys kultūras savdabību atklāj: 1) valoda (latgalīšu volūda); 2) reliģija (katuoli); 3) patriotisms (simboli). Latgolys grāmatas (gruomota), plašsaziņas līdzekļi („Latgolys Radeja”, LTS), dziesmas un pasākumi latgaliski vispirms ir valodas vitalitātes zīme, tikai pēc tam kultūras akts. Katoliskais elements parādās Latgolys kulta celtnēs, krucifiksos (krysts), rituālos (gavieņs), dziedājumos (saļmys), patriotiskais – piemineklī „Vienoti Latvijai” (Latgolys Muora), karogā (Latgolys karūgs), dziesmās („Tik skaidra volūda”), Latgolys keramikā.
Multietniskā reģiona savdabība ir saistīta ar vietējām minoritātēm, līdzās latgaliešiem – unikālas pierobežas identitātes nesējiem – žydim, boltkrīvim, poļakim, krīvim (staraveri), ukraiņiem, lītaunīkim, igaunim.
Latgaliešu literatūrā Latgola bieži iegūst sargājošās (līgava, māte) vai sargājamās – bez saimes palikušās buorineitis, jaunākās māsas – konotāciju. Latgaliešu dzejā dzimtenes (dzymtuo zeme) koncepta izvērsumā spilgti izteikts piederības akcents un pazudušā dēla atgriešanās motīvs.
Teritoriālās identitātes veidošanās process ir bijis ilgstošs un dramatisks, to raksturo vairāki ģeopolitisko un sociālekonomisko procesu posmi: 1) baltu etniskās grupas apmešanās tag. Latgolys, senās Sēlijas un Vidzemes teritorijā (7.–12. gs.); 2) latgaļu valstu veidošanās (9.–12. gs., Jersika); 3) latgaļu cilšu teritoriju sadalījums starp Livonijas ordeni un Rīgas (Reiga) arhibīskapiju (13. gs. sāk.–1561); 4) Livonijas latgaļu teritoriju iekļaušana Lietuvas lielkņazistē, vēlāk Polijas–Lietuvas valstī (1561–1772) ar Inflantijas (Inflanty Polskie) nosaukumu, sākumā vojevodistes (1660–1667), tad kņazistes (1677–1772) statusā ar četriem traktiem (apriņķiem) – Daugovpiļs, Rēzeknis, Ludzys un Viļakys (Marienhausen); 5) nonākšana Krievijas impērijas sastāvā dažādos administratīvos dalījumos: Pleskavas guberņa kā Daugavpils province (Provincia Dunensis) ar četriem apriņķiem (Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas, Drisas) un agrākām Inflantijas robežām (1772–1776), Polockas vietniecībā vairs tikai ar trim apriņķiem (Drisas apriņķa ziemeļrietumu daļa pievienota Sebežas, dienvidaustrumu daļa – Polockas apriņķim; 1777–1802), Vitebskas guberņa ar trim apriņķiem, dienvidaustrumos robežojoties ar Drisas un Sebežas apriņķiem, līdz 1861. g., kad Drisas apriņķis atkal pievienots Inflantijai (1802–1920); 6) apvienošanās ar Vidzemi un Kurzemi (1917), daļēji atgūstot vēsturiskās administratīvās novada robežas (1925. g. no Ludzas apriņķa ziemeļu daļas un Ostrovas apriņķa rietumu daļas izveidots Jaunlatgales (Abrenes) apriņķis), iegūstot arī oficiālu nosaukumu Latgolys (1922).
Latgolys kultūras savdabību atklāj: 1) valoda (latgalīšu volūda); 2) reliģija (katuoli); 3) patriotisms (simboli). Latgolys grāmatas (gruomota), plašsaziņas līdzekļi („Latgolys Radeja”, LTS), dziesmas un pasākumi latgaliski vispirms ir valodas vitalitātes zīme, tikai pēc tam kultūras akts. Katoliskais elements parādās Latgolys kulta celtnēs, krucifiksos (krysts), rituālos (gavieņs), dziedājumos (saļmys), patriotiskais – piemineklī „Vienoti Latvijai” (Latgolys Muora), karogā (Latgolys karūgs), dziesmās („Tik skaidra volūda”), Latgolys keramikā.
Multietniskā reģiona savdabība ir saistīta ar vietējām minoritātēm, līdzās latgaliešiem – unikālas pierobežas identitātes nesējiem – žydim, boltkrīvim, poļakim, krīvim (staraveri), ukraiņiem, lītaunīkim, igaunim.
Latgaliešu literatūrā Latgola bieži iegūst sargājošās (līgava, māte) vai sargājamās – bez saimes palikušās buorineitis, jaunākās māsas – konotāciju. Latgaliešu dzejā dzimtenes (dzymtuo zeme) koncepta izvērsumā spilgti izteikts piederības akcents un pazudušā dēla atgriešanās motīvs.
Intresting info
Latgolys tēlu latgaliešu literatūrā bieži paspilgtina metonīmija ar tās iedzīvotāju vitalitātes un sīkstuma izcēlumu (V. Voguls „Muna zemeite!” dzejnieku kopgrāmatā „Es mīlu Latgali”, 2002, 222): Muna zemeite!/ Lynu svōrkā tu teita,/ Azaru yudiņūs mozgōta,/ Rudiņa vējūs styprynōta,/ Zīmeļa apmīļōta.