| Name | Staraveri, vecticībnieki, sentikiai, Old Believers, стараверы |
| Author | Olga Senkāne |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgales staraveri (krievu старовер) ir vēsturiski izveidojusies etnoreliģiska krievu imigrantu grupa, kas izceļas ar: 1. Konfesionālo savdabību un disidentismu. 2. Noslēgtu mikrovidi un arhaisku kultūru. 3. Spilgtu iedzīvotāju tipāžu Latgales lauku un pilsētas kultūrainavā.
Vairākums Latgales staraveru uzskata sevi par vietējiem iedzīvotājiem, jo intensīvi migrācijas procesi aizsākušies 17. gs. beigās. Ieceļošanu veicinājusi 1) pareizticīgo Baznīcas (bazneica) šķelšanās (17. gs. II pusē) un ar to saistītā staraveru vajāšana; 2) pilsoņu tiesību ierobežojumi kā politiski neuzticamajiem, rekrutēšana; regulāra mobilizēšana būvniecības darbiem; 3) feodālisma (dzimtbūšanas) spaidi.
Atšķirībā no pareizticīgajiem Latgales fedosejevieši neatzina Baznīcas hierarhiju, ievēroja tikai kristīšanas un grēksūdzes (grāksyudze) sakramentu, noliedzot laulības iesvētīšanu baznīcā (krievu бракоборы) un aizlūgumus par laicīgo varu. Dievkalpojumos staraveri atteicās no rituāliem, kuru veikšanai bija nepieciešams garīdznieks. Stingrie aizliegumi, eshatoloģijā balstīta askēze saistījās ar visām dzīves sfērām, ar jebkuru jaunievedumu nepieņemšanu (baudas, apģērbs, komunicēšana ar vietējiem), bet īpaši ar lūgšanu un ēšanu, kur nedrīkstēja būt klāt citu ticību pārstāvji. Staraveri turēja nešķīstos traukus (krievu поганая кружка) citas ticības cilvēkiem, atsevišķi trauki bija laicīgo dzīvi pametušajiem ģimenes locekļiem.
Mūsdienās staraveri uzlūkojami par baznīcas slāvu valodas un krievu kultūras arhaisko tradīciju glabātājiem. Par kultūru mijiedarbi visvairāk liecina kopīgā, no citām valodām aizgūtā leksika lauksaimniecības un būvniecības jomā.
Latgales staraveri pārsvarā dzīvoja laukos. 19. gs. vidū staraveri visbiežāk bija dzimtcilvēki vai kroņa zemnīki. Vienmēr līdzās zemkopībai staraverim bija kāds cits rūpals.
Vairākums Latgales staraveru uzskata sevi par vietējiem iedzīvotājiem, jo intensīvi migrācijas procesi aizsākušies 17. gs. beigās. Ieceļošanu veicinājusi 1) pareizticīgo Baznīcas (bazneica) šķelšanās (17. gs. II pusē) un ar to saistītā staraveru vajāšana; 2) pilsoņu tiesību ierobežojumi kā politiski neuzticamajiem, rekrutēšana; regulāra mobilizēšana būvniecības darbiem; 3) feodālisma (dzimtbūšanas) spaidi.
Atšķirībā no pareizticīgajiem Latgales fedosejevieši neatzina Baznīcas hierarhiju, ievēroja tikai kristīšanas un grēksūdzes (grāksyudze) sakramentu, noliedzot laulības iesvētīšanu baznīcā (krievu бракоборы) un aizlūgumus par laicīgo varu. Dievkalpojumos staraveri atteicās no rituāliem, kuru veikšanai bija nepieciešams garīdznieks. Stingrie aizliegumi, eshatoloģijā balstīta askēze saistījās ar visām dzīves sfērām, ar jebkuru jaunievedumu nepieņemšanu (baudas, apģērbs, komunicēšana ar vietējiem), bet īpaši ar lūgšanu un ēšanu, kur nedrīkstēja būt klāt citu ticību pārstāvji. Staraveri turēja nešķīstos traukus (krievu поганая кружка) citas ticības cilvēkiem, atsevišķi trauki bija laicīgo dzīvi pametušajiem ģimenes locekļiem.
Mūsdienās staraveri uzlūkojami par baznīcas slāvu valodas un krievu kultūras arhaisko tradīciju glabātājiem. Par kultūru mijiedarbi visvairāk liecina kopīgā, no citām valodām aizgūtā leksika lauksaimniecības un būvniecības jomā.
Latgales staraveri pārsvarā dzīvoja laukos. 19. gs. vidū staraveri visbiežāk bija dzimtcilvēki vai kroņa zemnīki. Vienmēr līdzās zemkopībai staraverim bija kāds cits rūpals.
Intresting info
Izrādās, ka Baltijā lielākais baznīcas zvans atrodas Rēzeknes vecticībnieku kapu draudzes Svētā Nikolaja dievnamā, kur kopš 2009. g. darbojas Latgales staraveru muzejs, kā arī funkcionē veco ļaužu aprūpes vieta, svētdienas skola.