| Name | Grāksyudze, grēksūdze, išpažintis, confession, споведзь |
| Author | Irēna Silineviča |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Grāksyudze (arī spavede, spovede, spoveds): 1. Viens no 7 sakramentiem. 2. Baznīcas atlaidu sastāvdaļa. 3. Latgaliešu literatūras un folkloras sižeta elements.
Grāksyudze katoļu Baznīcā (bazneica) iedibināta tās pirmsākumos. Apustuļu laikos grāksyudze bija publiska, tā notika klēra priekšā un to vadīja bīskaps. Vēlākos laikos visi grēki bija jāsūdz slepenībā – privātajā grēksūdzē.
Cilvēks atbilstoši Kristus mācībai, saņemot kristīšanas sakramentu, tiek atbrīvots no pirmdzimtā grēka un visiem grēkiem, ko viņš pieļāvis līdz kristīšanai. Toties kristīšana nenodrošina pret grēkā krišanu nākotnē. Katrs grēks traucē cilvēka attiecības ar Dievu. Lai šīs attiecības atjaunotu, vajadzīga grāksyudze. Priesteris (bazneickungs) Jēzus Kristus vārdā piedod grēkus, nosakot baznīcas sodu.
Grāksyudzis biežumu nosaka nepieciešamība attīrīt sirdsapziņu šādos gadījumos: kad pārkāpti Dieva baušļi, dodoties tālā ceļojumā, pirms stāšanās laulībā (kuozys), smagas slimības gadījumā, pirms nāves.
Katrā draudzē gada laikā ir vairāki pilnīgu atlaidu svētki, piem.: Asūnes (Osyuna), Landskoronas (Škaune) un Varnaviču draudzē tie ir Vasarsvētkos, Aulejis – Dievmātes (Marija) Septiņu Sāpju svētkos, Bukmuižys – sv. Jāzepa svētkos (Jezupa dīna), Dagdys – Vissvētākās Jaunavas Marijas Dzimšanas dienā un Kunga Pasludināšanas svētkos.
Vārdu grāksyudze sarunvalodā un literatūrā lieto, kad runa ir par atklātu, brīvprātīgu atzīšanos kādā nodarījumā un savu kļūdu nožēlošanu ne tikai reliģiskā izpratnē. Latgaliešu rakstnieka Jāņa Pastora traģiska sižeta stāstos krājumā „Nūvālōtō grāksyudze” attēlota destruktīvā egoismā iegrimušu vecāku un tuvinieku attieksme pret kādu ģimenes locekli vai līdzcilvēku, kas izraisa letālas sekas, tām seko novēlota situācijas sapratne, kas izklāstīta grāksyudzis formā.
Grāksyudze katoļu Baznīcā (bazneica) iedibināta tās pirmsākumos. Apustuļu laikos grāksyudze bija publiska, tā notika klēra priekšā un to vadīja bīskaps. Vēlākos laikos visi grēki bija jāsūdz slepenībā – privātajā grēksūdzē.
Cilvēks atbilstoši Kristus mācībai, saņemot kristīšanas sakramentu, tiek atbrīvots no pirmdzimtā grēka un visiem grēkiem, ko viņš pieļāvis līdz kristīšanai. Toties kristīšana nenodrošina pret grēkā krišanu nākotnē. Katrs grēks traucē cilvēka attiecības ar Dievu. Lai šīs attiecības atjaunotu, vajadzīga grāksyudze. Priesteris (bazneickungs) Jēzus Kristus vārdā piedod grēkus, nosakot baznīcas sodu.
Grāksyudzis biežumu nosaka nepieciešamība attīrīt sirdsapziņu šādos gadījumos: kad pārkāpti Dieva baušļi, dodoties tālā ceļojumā, pirms stāšanās laulībā (kuozys), smagas slimības gadījumā, pirms nāves.
Katrā draudzē gada laikā ir vairāki pilnīgu atlaidu svētki, piem.: Asūnes (Osyuna), Landskoronas (Škaune) un Varnaviču draudzē tie ir Vasarsvētkos, Aulejis – Dievmātes (Marija) Septiņu Sāpju svētkos, Bukmuižys – sv. Jāzepa svētkos (Jezupa dīna), Dagdys – Vissvētākās Jaunavas Marijas Dzimšanas dienā un Kunga Pasludināšanas svētkos.
Vārdu grāksyudze sarunvalodā un literatūrā lieto, kad runa ir par atklātu, brīvprātīgu atzīšanos kādā nodarījumā un savu kļūdu nožēlošanu ne tikai reliģiskā izpratnē. Latgaliešu rakstnieka Jāņa Pastora traģiska sižeta stāstos krājumā „Nūvālōtō grāksyudze” attēlota destruktīvā egoismā iegrimušu vecāku un tuvinieku attieksme pret kādu ģimenes locekli vai līdzcilvēku, kas izraisa letālas sekas, tām seko novēlota situācijas sapratne, kas izklāstīta grāksyudzis formā.
Intresting info
Tautas jokos un anekdotēs grāksyudze pieminēta itin bieži, parādot latgaliešu dievbijīgo attieksmi, vienlaikus atklājot sevis attaisnojošo attieksmi pret grēku, latgalisko temperamentu, izdzīvošanas spējas, ieražas, zemniecisko viltību dažādās dzīves situācijās. Latgaliešu folklorā fiksēts šāds atgadījums (J. Trūps „Latgaļu folklora”, 1968, 58): Kungu laikūs naboga zemnīks gōjis pi spovedes un storp cytu sacejis, ka šys nūzadzis sīnu nu muižas kunga. Lai nūskaidrotu vaiņas lelumu, bazneickungs jam vaicōjis: „Cik tod sīna beja, voi beja pylns vazums?” Uz tū zemnīks atbiļdējis: „Kuņdzeņ, pylns vazums nabeja, bet skaiti tū par pylnu! Tū daļu leidz pylnam vazumam, kas iztryuka, es pajemšu cytu reizi.”