| Name | Zemnīks, zemnieks, valstietis, peasent, селянін |
| Author | Ilga Šuplinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Zemnīks (arī zemkūps, zemturs, oruojs, zemkass) – zemes kopējs, kam atsevišķos vēsturiskos posmos (16.–19. gs., padomju periodā) ir visai attāla saistība ar zemes īpašuma tiesībām. Vēsturiski zemkopība ir jau baltu priekšteču, vēlāk baltu cilšu (arī latgaļu) pamatnodarbošanās. Zemnīks ir: 1. Sociālā slāņa pārstāvis. 2. Īpaša domāšanas veida prezentētājs. 3. Tautas ideāls folklorā un pozitīvisma laika literatūrā.
Nesamērīgais klaušu apmērs un daudzveidība saglabājas līdz pat 20. gs. 19. gs. beigās Latgalē zemes nepietiek, ir pirmais lielākais izceļojuma vilnis uz Sibīriju zemes meklējumos, iešana burlakūs. Tikai 20. gs. I pusē, pateicoties pirmās latgaliešu nacionālās atmodas aktīvistiem (Picers), sākas izmaiņas arī latgaliešu lauku sētā (sāta).
Latgaliešu zemnīku situācija sāk stabilizēties tikai pēc Latvijas Republikas (1918–1940) izveidošanās un agrārās reformas (sādža) uzsākšanas, taču arī tad apzinātā valdības politika neliecina par strauju Latgales zemkopības augšupeju. Padomju periods iznīcina zemnīkus kā sociālo šķiru, kolhozu dibināšana izmaina zemnīku attieksmi pret darbu u. c. svarīgām vērtībām.
Zemnīku pasaules uztverē spilgti saskatāmas lauku (pretstatā pilsētai) kultūras iezīmes: 1) cikliskuma apjauta dabā un cilvēkā, 2) saaugsme ar dabu, tās pielūgsme, seno rituālu ievērošana līdzās kristīgajām tradīcijām. Darba tikums un dabiskums zemnīkam ļāvušas izdzīvot arī visnelabvēlīgākajos laika posmos. Zemnīka izglītošana, pašapziņas celšana ir viens no pirmās latgaliešu nacionālās atmodas pamatuzdevumiem.
Var runāt vismaz par 3 atšķirīgiem zemnīka ideāliem, ko pakāpeniski izkopj latgaliešu folklora, kristīgā ētika un pozitīvisms kā 20. gs. 30. gadu literatūras virziens. Semantiski vārdā arājs saplūst nozīme ‘zemnieks’ un ‘līgavainis, vīrs’, tāpēc vērojama tā vīrišķības (varonības) glorifikācija. Savukārt vārdā zemnieks vairāk izpaužas nozīmju ‘zemkopis’ un ‘laucinieks, lauku iedzīvotājs’ saplūsme, nostiprinot dzīvesgudra, attapīga zemnīka tēlu. Kristīgajā ētikā laimeigs (laime) zemnīks ir tāds, kas ir paklausīgs un stingri ievēro savas kārtas pienākumus.
Zemnīka ideāls 19. gs. literatūrā ir atrodams Pōvula Zeizas tēlā, kas ir kļuvis par latgaliešu literatūras caurviju tēlu, transformēdamies līdzi laikam. Pozitīvisma literatūras centrā ir izglītots zemnīks, bieži vien arī agronoms, školuotuojs, kas ne tikai uzrāda saikni ar sentēvu dzīvesgudro zemnīku, bet arī gādā par Latgales nākotni.
Nesamērīgais klaušu apmērs un daudzveidība saglabājas līdz pat 20. gs. 19. gs. beigās Latgalē zemes nepietiek, ir pirmais lielākais izceļojuma vilnis uz Sibīriju zemes meklējumos, iešana burlakūs. Tikai 20. gs. I pusē, pateicoties pirmās latgaliešu nacionālās atmodas aktīvistiem (Picers), sākas izmaiņas arī latgaliešu lauku sētā (sāta).
Latgaliešu zemnīku situācija sāk stabilizēties tikai pēc Latvijas Republikas (1918–1940) izveidošanās un agrārās reformas (sādža) uzsākšanas, taču arī tad apzinātā valdības politika neliecina par strauju Latgales zemkopības augšupeju. Padomju periods iznīcina zemnīkus kā sociālo šķiru, kolhozu dibināšana izmaina zemnīku attieksmi pret darbu u. c. svarīgām vērtībām.
Zemnīku pasaules uztverē spilgti saskatāmas lauku (pretstatā pilsētai) kultūras iezīmes: 1) cikliskuma apjauta dabā un cilvēkā, 2) saaugsme ar dabu, tās pielūgsme, seno rituālu ievērošana līdzās kristīgajām tradīcijām. Darba tikums un dabiskums zemnīkam ļāvušas izdzīvot arī visnelabvēlīgākajos laika posmos. Zemnīka izglītošana, pašapziņas celšana ir viens no pirmās latgaliešu nacionālās atmodas pamatuzdevumiem.
Var runāt vismaz par 3 atšķirīgiem zemnīka ideāliem, ko pakāpeniski izkopj latgaliešu folklora, kristīgā ētika un pozitīvisms kā 20. gs. 30. gadu literatūras virziens. Semantiski vārdā arājs saplūst nozīme ‘zemnieks’ un ‘līgavainis, vīrs’, tāpēc vērojama tā vīrišķības (varonības) glorifikācija. Savukārt vārdā zemnieks vairāk izpaužas nozīmju ‘zemkopis’ un ‘laucinieks, lauku iedzīvotājs’ saplūsme, nostiprinot dzīvesgudra, attapīga zemnīka tēlu. Kristīgajā ētikā laimeigs (laime) zemnīks ir tāds, kas ir paklausīgs un stingri ievēro savas kārtas pienākumus.
Zemnīka ideāls 19. gs. literatūrā ir atrodams Pōvula Zeizas tēlā, kas ir kļuvis par latgaliešu literatūras caurviju tēlu, transformēdamies līdzi laikam. Pozitīvisma literatūras centrā ir izglītots zemnīks, bieži vien arī agronoms, školuotuojs, kas ne tikai uzrāda saikni ar sentēvu dzīvesgudro zemnīku, bet arī gādā par Latgales nākotni.
Intresting info
Tikmēr kristietības un valdošās laicīgās varas ietekmē Latgalē (suseds; N. Murāns „Muna zeme”, 1948, 136–137) vīns sābris te nikod naatsoka ūtram un paleidz tam (..), šai sovstarpejai izpaleidzeibai leidztakus rūnās smōdejama īraža – myužeiga pasaļaušona uz cytim. (..) Lyuk, kōpēc latgalīši, kas pīroduši dzeivōt sādžōs (..), izgōjuši uz vīnsātom, bīži viņ nav varējuši kļyut pi lelōkas tureibas, kai tys nūvārojams cytūs myusu dzimtines nūvodūs.