| Name | Burlaks, peļņā gājējs, burliokas, outside worker, бурлак |
| Author | Antra Kļavinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Burlaks (krievu – бурлак ‘upes kuģu strādnieks; zemnīks, kas dodas peļņā; stiprinieks; vecpuisis; klaidonis’) – daudznozīmīga, kulturoloģiski marķēta leksēma, sastopama vairākās slāvu un baltu valodās, katrā no tām galvenā nozīme var būt cita, latgaliskajās izloksnēs – ‘peļņā gājējs’. Latgales burlaks uztverams kā: 1. Labākas dzīves meklētājs. 2. Valdošās varas politikas upuris: 2.1. Cariskajā Krievijā 19. gs. beigās–20. gs. sāk. 2.2. LR 20. gs. 20.–40. g. 2.3. Vecajā Eiropā kopš 21. gs. sāk.
Starp Latgales burlakim visos laikos ir bijuši tādi, kas paliek zemē, kur peļņa un sociālie apstākļi ir labāki, un tādi, kas, sapelnījuši naudu, ieguvuši pieredzi, atgriežas dzimtenē (dzymtuo zeme); ir bijuši tādi, kas dzīvo tikai sev, un tādi, kas sūta naudu mājiniekiem (saime); arī tādi, kas, labāku dzīvi meklēdami, kļuvuši par pasaules pilsoņiem. Līdzīgi sižeti par burlaku subjektīva pārdzīvojuma formā atklājas literatūrā.
Latgales burlaki tomēr lielākoties ir bijuši spiesti doties peļņā, nevis laimes meklējumos, bet lai izdzīvotu. Pēc dzimtbūšanas (1861) un pārvietošanās aizlieguma (1863) atcelšanas Vitebskas guberņā zemes trūkums, straujais ģimenes locekļu skaita pieaugums, preču naudas saimniecības attīstība, darba vietu trūkums un niecīgā samaksa dzimtajā pusē rosina latgaliešus doties peļņas meklējumos. Ērtā satiksme (1860. g. izbūvētā Sanktpīterburgys–Varšavys dzelžaceļa līnija šķērso Latgales teritoriju), Krievijā strauji augošie rūpniecības uzņēmumi, Transsibīrijas maģistrāles būves u. c. darbā vervētāju solījumi orientē burlakus doties austrumu virzienā.
Tā laika latgaliešu presē došanās burlakūs tiek nosodīta, jo ir saistīta ar savas saimniecības pamešanu novārtā, strādāšanu (vergošanu) svešā, pat naidīgā vidē, tā izraisa veselības problēmas, tikumisko pagrimumu, dzimtās valodas (latgalīšu volūda) un katolisko (katuoli) tradīciju aizmiršanu, iegūtā peļņa ir vai nu salīdzinoši niecīga, vai arī tiek neracionāli izmantota (nodzerta). No otras puses – iešana burlakūs ir sava spēka apzināšanās, smagā darbā panāktā materiālā stāvokļa uzlabošanās, iespēja iegūt labāku izglītību un realizēt dažādas ieceres, gūt jaunu pieredzi, iespaidus.
Pēc LR nodibināšanas 20. gs. 20. g. sāk. tiek uzsākta agrārā reforma (sādža), tomēr tās rezultātā likumā paredzēto 22 ha saimniecību vietā Latgales laukos dominē 5–15 ha lielas saimniecības un pārapdzīvotība lielā dabiskā skaita pieauguma dēļ, tādēļ burlakūs īšona turpinās. Šī perioda burlaki ir nabadzīgākie dažādu tautību, vecumu un dzimumu Latgales ļaudis, kas dodas peļņā, galvenokārt vasaras darbos.
Burlacība (lai arī ne vienmēr šādi nominēta) ir arī 21. gs. sāk. globalizācijas, centralizācijas, ekonomiskās krīzes nomāktās Latvijas valsts problēma. Darbaspēka masveida izceļošana darba meklējumos Eiropas virzienā nu jau ir visas Latvijas problēma, taču joprojām visintensīvāk doties burlakūs spiesti Latgales iedzīvotāji.
Starp Latgales burlakim visos laikos ir bijuši tādi, kas paliek zemē, kur peļņa un sociālie apstākļi ir labāki, un tādi, kas, sapelnījuši naudu, ieguvuši pieredzi, atgriežas dzimtenē (dzymtuo zeme); ir bijuši tādi, kas dzīvo tikai sev, un tādi, kas sūta naudu mājiniekiem (saime); arī tādi, kas, labāku dzīvi meklēdami, kļuvuši par pasaules pilsoņiem. Līdzīgi sižeti par burlaku subjektīva pārdzīvojuma formā atklājas literatūrā.
Latgales burlaki tomēr lielākoties ir bijuši spiesti doties peļņā, nevis laimes meklējumos, bet lai izdzīvotu. Pēc dzimtbūšanas (1861) un pārvietošanās aizlieguma (1863) atcelšanas Vitebskas guberņā zemes trūkums, straujais ģimenes locekļu skaita pieaugums, preču naudas saimniecības attīstība, darba vietu trūkums un niecīgā samaksa dzimtajā pusē rosina latgaliešus doties peļņas meklējumos. Ērtā satiksme (1860. g. izbūvētā Sanktpīterburgys–Varšavys dzelžaceļa līnija šķērso Latgales teritoriju), Krievijā strauji augošie rūpniecības uzņēmumi, Transsibīrijas maģistrāles būves u. c. darbā vervētāju solījumi orientē burlakus doties austrumu virzienā.
Tā laika latgaliešu presē došanās burlakūs tiek nosodīta, jo ir saistīta ar savas saimniecības pamešanu novārtā, strādāšanu (vergošanu) svešā, pat naidīgā vidē, tā izraisa veselības problēmas, tikumisko pagrimumu, dzimtās valodas (latgalīšu volūda) un katolisko (katuoli) tradīciju aizmiršanu, iegūtā peļņa ir vai nu salīdzinoši niecīga, vai arī tiek neracionāli izmantota (nodzerta). No otras puses – iešana burlakūs ir sava spēka apzināšanās, smagā darbā panāktā materiālā stāvokļa uzlabošanās, iespēja iegūt labāku izglītību un realizēt dažādas ieceres, gūt jaunu pieredzi, iespaidus.
Pēc LR nodibināšanas 20. gs. 20. g. sāk. tiek uzsākta agrārā reforma (sādža), tomēr tās rezultātā likumā paredzēto 22 ha saimniecību vietā Latgales laukos dominē 5–15 ha lielas saimniecības un pārapdzīvotība lielā dabiskā skaita pieauguma dēļ, tādēļ burlakūs īšona turpinās. Šī perioda burlaki ir nabadzīgākie dažādu tautību, vecumu un dzimumu Latgales ļaudis, kas dodas peļņā, galvenokārt vasaras darbos.
Burlacība (lai arī ne vienmēr šādi nominēta) ir arī 21. gs. sāk. globalizācijas, centralizācijas, ekonomiskās krīzes nomāktās Latvijas valsts problēma. Darbaspēka masveida izceļošana darba meklējumos Eiropas virzienā nu jau ir visas Latvijas problēma, taču joprojām visintensīvāk doties burlakūs spiesti Latgales iedzīvotāji.
Intresting info
Literatūrā iešana burlakūs ir populārs sižets. Piem., Juoņa Rudiņa stāstā „Skrondu vosora” (1931), Jāņa Klīdzēja romānā „Jaunieši” (1942), Konstantīna Nautra fabulu, pasaku, teiku un stāstu krājumā „Maklātōji” (1982), Laimas Muktupāvelas romānā „Šampinjonu derība” (2002) u. c. J. Klīdzēja stāstā „Zalta kristeņš” (krājums „Gōjputnu dzīsme”, 1943) ietvertais peļņā gājēja smeldzīgais vēstījums par nepiepildītu mīlestību mūsdienu skatītājam nodots videofilmā „Latgolys laikadečs” (2011, režisors Edgars Bļinovs, scenārija autore Anna Rancāne).