| Name | Saime, ģimene, šeima, family, сям’я |
| Author | Olga Senkāne |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgales saimi (arī gimine) sociālā un kultūras aspektā raksturo: 1. Uzbūve: 1.1. Patriarhāls dzīvesveids. 1.2. Nedalītās jeb lielās saimis līdz 19. gs. beigām. 1.3. Etniski un konfesionāli jauktās saimis. 2. Laulības sakraments. 3. Latgaliskās identitātes simbolika.
Saimis galva tradicionāli ir zemes, māju, lopu saimnieks – tēvs vai vecākais brālis. Padomju laikos nereti saimis galva ir sieviete.
Latgales zemnīku sētās (sāta) līdz 19. gs. beigām vēl ir spēkā kopienu tradīcijas un, neskaitot ģimenes locekļus pa tiešo asinsradniecības līniju, saimē dzīvo arī attāli radinieki un pat sveši cilvēki (pusgraudnieki, vaļinieki u. c.). Daudzās no šādām saimēm dzīvoja neprecēti brāļi un māsas, precēti un neprecēti brālēni un māsīcas, tēvoči, tēva un mātes māsas, to dēli u. c.
20. gs. 20. g. daudzas viensētas pēc sādžu sadalīšanas Latgalē veidojās no 2–3 saimniecībām ar lauku izvietojumu šņorēs tieši saimu dalīšanas tradīciju dēļ. 20. gs. II pusē saimis laukos kļūst mazākas (galvenokārt 2–4 cilvēki) divu iemeslu dēļ: 1) Otrā pasaules kara sekas – vienas paaudzes dzimumu disproporcija; 2) lauku jaunatnes došanās uz pilsētu izglītoties vai strādāt (mīškuons). Urbānā vidē veidojās savi saimis plānošanas stereotipi (1–2 bērni).
Valodas un reliģijas atšķirības multikulturālajā Latgalē līdz 19. gs. II pusei ierobežoja laulības starp dažādu tautību cilvēkiem. Laulības sakraments uzliek vīram un sievai noteiktus pienākumus, būt uzticīgiem uz mūžu. Tādēļ Latgales katoļu un pat jaukto saimis attiecībās valdījusi saskaņa un stabilitāte, neskatoties uz laulāto vecuma, sociālās izcelsmes u. c. atšķirībām.
Latgalē gan Krievijas impērijas, gan Latvijas Republikas (1918–1940) laikā bija izplatītas vēlās vīriešu (pēc 30 g.), bieži vecuma ziņā nevienlīdzīgas laulības (6–20 g. starpība), jo: 1) vīrieši parasti saimi nodibināja pēc ilgstoša dienesta cara armijā (karaveirs); 2) bieža parādība bija aprēķina laulības (trūcīgie jaunieši precējās ar bagātiem atraitņiem); 3) laulājās brieduma gados, kad bija sakrāti līdzekļi patstāvīgas dzīves uzsākšanai.
Agrās laulības (pirms 20 g.) kļūst par ierastu parādību tikai padomju laikā, kad jauniešu materiālā patstāvība iestājas ātrāk. Šobrīd atkal vērojama pretēja tendence.
O. Kūkuoja latgaliski uzrakstītajā dzejoļu krājumā „Sovā saimē” (1990) saime kļūst par Latgales iedzīvotāju teritoriālās identitātes, dzimtās zemes (dzymtuo zeme), māju, ļaužu vienotības un saderības simbolu. Vairākos tekstos skarta saimis sairuma tēma. Sašķeltās saimis tēmu turpina arī Vilis Dzērvinīks („Munas saimes portreta poētiskō skice”). Ilze Spergas „Stuostā par suneiti” (2007) atklājas tipiska laikmeta aina: jaunā saimis paaudze veco atceras tikai tad, kad jārīko bēres (nabašnīks) un jādala mantojums.
Saimis galva tradicionāli ir zemes, māju, lopu saimnieks – tēvs vai vecākais brālis. Padomju laikos nereti saimis galva ir sieviete.
Latgales zemnīku sētās (sāta) līdz 19. gs. beigām vēl ir spēkā kopienu tradīcijas un, neskaitot ģimenes locekļus pa tiešo asinsradniecības līniju, saimē dzīvo arī attāli radinieki un pat sveši cilvēki (pusgraudnieki, vaļinieki u. c.). Daudzās no šādām saimēm dzīvoja neprecēti brāļi un māsas, precēti un neprecēti brālēni un māsīcas, tēvoči, tēva un mātes māsas, to dēli u. c.
20. gs. 20. g. daudzas viensētas pēc sādžu sadalīšanas Latgalē veidojās no 2–3 saimniecībām ar lauku izvietojumu šņorēs tieši saimu dalīšanas tradīciju dēļ. 20. gs. II pusē saimis laukos kļūst mazākas (galvenokārt 2–4 cilvēki) divu iemeslu dēļ: 1) Otrā pasaules kara sekas – vienas paaudzes dzimumu disproporcija; 2) lauku jaunatnes došanās uz pilsētu izglītoties vai strādāt (mīškuons). Urbānā vidē veidojās savi saimis plānošanas stereotipi (1–2 bērni).
Valodas un reliģijas atšķirības multikulturālajā Latgalē līdz 19. gs. II pusei ierobežoja laulības starp dažādu tautību cilvēkiem. Laulības sakraments uzliek vīram un sievai noteiktus pienākumus, būt uzticīgiem uz mūžu. Tādēļ Latgales katoļu un pat jaukto saimis attiecībās valdījusi saskaņa un stabilitāte, neskatoties uz laulāto vecuma, sociālās izcelsmes u. c. atšķirībām.
Latgalē gan Krievijas impērijas, gan Latvijas Republikas (1918–1940) laikā bija izplatītas vēlās vīriešu (pēc 30 g.), bieži vecuma ziņā nevienlīdzīgas laulības (6–20 g. starpība), jo: 1) vīrieši parasti saimi nodibināja pēc ilgstoša dienesta cara armijā (karaveirs); 2) bieža parādība bija aprēķina laulības (trūcīgie jaunieši precējās ar bagātiem atraitņiem); 3) laulājās brieduma gados, kad bija sakrāti līdzekļi patstāvīgas dzīves uzsākšanai.
Agrās laulības (pirms 20 g.) kļūst par ierastu parādību tikai padomju laikā, kad jauniešu materiālā patstāvība iestājas ātrāk. Šobrīd atkal vērojama pretēja tendence.
O. Kūkuoja latgaliski uzrakstītajā dzejoļu krājumā „Sovā saimē” (1990) saime kļūst par Latgales iedzīvotāju teritoriālās identitātes, dzimtās zemes (dzymtuo zeme), māju, ļaužu vienotības un saderības simbolu. Vairākos tekstos skarta saimis sairuma tēma. Sašķeltās saimis tēmu turpina arī Vilis Dzērvinīks („Munas saimes portreta poētiskō skice”). Ilze Spergas „Stuostā par suneiti” (2007) atklājas tipiska laikmeta aina: jaunā saimis paaudze veco atceras tikai tad, kad jārīko bēres (nabašnīks) un jādala mantojums.
Intresting info
Patriarhālai saimei raksturīgs (L. Latkovskis „Dzymtōs zemes ļaudis”, 1966, 172–173): Tāvs atroda un sarunōja dālam sīvu, kod „pīnōce laiks”. Dažus gadejumūs dāls sovu leigovu īraudzejis pyrmū reizi tikai pi oltora (kuozys). Jo patriarchālo saime baļstejōs navys uz jyutom, kū atsevišķs individs kaidā momentā pōrdzeivoj, bet uz respekta pret autoritati.