| Name | Sāta, mājas, sodyba, farmstead, двор |
| Author | Sandra Murinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgaliešu apziņā sāta (arī dvors, kutors) nostiprinājusies kā: 1. Cilvēka esamības centrs. 2. Kultūrvides elements: 2.1. Ēku kopums. 2.2. Dzīvojamā māja. 3. „Latgaļu sāta”.
Latgalīša pasaules uztverē sāta ir sakrāla vieta, kas simboliski tiek saistīta ar paša cilvēka sākotni. Sāta glabā neskaitāmi daudz atmiņu par cilvēkiem, dzimtu (saime), kas tajā izdzīvojusi savu likteni; tā nes sevī dvēseles siltumu, īpašu emocionālo saikni.
Sātys saimnieks tradicionāli ir vīrietis, tādējādi akcentējot patriarhālo ģimenes modeli, tomēr mājas būtībā saskatāmas sievišķīgi mātišķas iezīmes. Īpaši tas tiek izjusts caur vecāko sātys sievieti babu.
Daudzi autori pievērsušies sātai kā noteiktas vietas apdzejošanai. Annas Rancānes pirmajā dzejoļu krājumā „Lūgšana mājai” (1985) atrodams tituldzejolis latgaliski. Doma, ka valoda nāk no sātys un mātes, īpaši uzsvērts arī A. Rancānes krājuma „Zīmes” (2005) ciklā „Sāta”.
O. Kūkuojs dzimtajās mājās atgriežas caur gleznām un dzejoļu krājumā „Sāta”, kas autoram liek vēlreiz apstiprināt un uzsvērt savu piederību Latgalei. Savukārt Antonam Zvīdrim (Pujati) sāta asociējas ar mieru un sirsnību.
Latgales sātys vietu veidoja dzīvojamā māja un saimniecības ēkas, kā arī pagalms un aka. Lielākajai daļai iedzīvotāju nebija pa spēkam uzcelt, piemēram, klēti vai riju, tādēļ savus trūcīgos krājumus glabāja lādēs vai aukstajā istabā – soltajā golā. Tāpat nabadzīgākajiem nebija īstas kūts, savus mājlopus tie mitināja nelielā piebūvītē pie mājas.
Latgales zemnieks istabu vienmēr paplašinājis horizontālā, nevis vertikālā virzienā, tādējādi ievērojot mitoloģisko pasaules uzbūves modeli: cilvēks dzīvo apakšā, bet augšā dzīvo Dievs (Dīvs).
Viens no ievērojamiem Latgales lauku sātys piemēriem ir „Andrupenes lauku sēta” (Ondrupine). Tas darbojas kā brīvdabas muzejs (kopš 2000).
„Latgaļu sāta”– trimdas latgaliešu literārā mantojuma krātuve. Tās veidošanas ideja pieder izdevējam Vladislavam Locim (1983; V. Lōča izd.).
„Latgaļu sātys” idejas turpinātāji šobrīd ir biedrība „Latgales tradicionālās kultūras centrs „Latgaļu sāta”” (dibināta 2008). „Latgaļu sāta” mājvietu radusi kokļu (kūkle) meistara Donata Vucina mājās – Dekšāru pag. Madžuļos, kur vienā mājas galā saglabāts senais, autentiskais latgaliešu istabas iekārtojums.
Latgalīša pasaules uztverē sāta ir sakrāla vieta, kas simboliski tiek saistīta ar paša cilvēka sākotni. Sāta glabā neskaitāmi daudz atmiņu par cilvēkiem, dzimtu (saime), kas tajā izdzīvojusi savu likteni; tā nes sevī dvēseles siltumu, īpašu emocionālo saikni.
Sātys saimnieks tradicionāli ir vīrietis, tādējādi akcentējot patriarhālo ģimenes modeli, tomēr mājas būtībā saskatāmas sievišķīgi mātišķas iezīmes. Īpaši tas tiek izjusts caur vecāko sātys sievieti babu.
Daudzi autori pievērsušies sātai kā noteiktas vietas apdzejošanai. Annas Rancānes pirmajā dzejoļu krājumā „Lūgšana mājai” (1985) atrodams tituldzejolis latgaliski. Doma, ka valoda nāk no sātys un mātes, īpaši uzsvērts arī A. Rancānes krājuma „Zīmes” (2005) ciklā „Sāta”.
O. Kūkuojs dzimtajās mājās atgriežas caur gleznām un dzejoļu krājumā „Sāta”, kas autoram liek vēlreiz apstiprināt un uzsvērt savu piederību Latgalei. Savukārt Antonam Zvīdrim (Pujati) sāta asociējas ar mieru un sirsnību.
Latgales sātys vietu veidoja dzīvojamā māja un saimniecības ēkas, kā arī pagalms un aka. Lielākajai daļai iedzīvotāju nebija pa spēkam uzcelt, piemēram, klēti vai riju, tādēļ savus trūcīgos krājumus glabāja lādēs vai aukstajā istabā – soltajā golā. Tāpat nabadzīgākajiem nebija īstas kūts, savus mājlopus tie mitināja nelielā piebūvītē pie mājas.
Latgales zemnieks istabu vienmēr paplašinājis horizontālā, nevis vertikālā virzienā, tādējādi ievērojot mitoloģisko pasaules uzbūves modeli: cilvēks dzīvo apakšā, bet augšā dzīvo Dievs (Dīvs).
Viens no ievērojamiem Latgales lauku sātys piemēriem ir „Andrupenes lauku sēta” (Ondrupine). Tas darbojas kā brīvdabas muzejs (kopš 2000).
„Latgaļu sāta”– trimdas latgaliešu literārā mantojuma krātuve. Tās veidošanas ideja pieder izdevējam Vladislavam Locim (1983; V. Lōča izd.).
„Latgaļu sātys” idejas turpinātāji šobrīd ir biedrība „Latgales tradicionālās kultūras centrs „Latgaļu sāta”” (dibināta 2008). „Latgaļu sāta” mājvietu radusi kokļu (kūkle) meistara Donata Vucina mājās – Dekšāru pag. Madžuļos, kur vienā mājas galā saglabāts senais, autentiskais latgaliešu istabas iekārtojums.
Intresting info
Dekters romānā „Dorvas cīma ļaudis” apraksta 20. gs. sākuma turīga saimnieka istabu (1970, 17–18): Ustoba naseņ calta, un solmu jumts vēļ nabeja paspējis nūsyunōt. (..) Leli, sešu ryušu lūgi ar pošdarynōtim aizkorim, ustoba sadaleita divōs daļōs ar lelu drēbu skapi un audakla aizkoru, koktā kōrteigs ceplis, nūbalsynōts un kača pēdeņom izgreznōts, gar sīnu ūzula golds, apkōrt sūli, daži krāsli, koktā krucifikss (krysts). Obrozi augši pi golda sīnas, papeira pučem appuškōti; grīstūs kustējos dekoratīvi solmu lukturi. (..) Pi sīnas plaukteņš, kur salyktas lyugšonu grōmotas (puotoru gruomota), kalendari un avīzes „Drywa” lopas. (..) Ūtrajā nūdalejumā, aiz aizkora vīna plota gulta un vīna mozōka, gaļdeņš, vadžūs capures, mēteli, kažuki, ōdas siksnas, striči, pynakli un auklu vejamī kōši.