| Name | Baba, vecmamma, senelė, grandmother, бабуля |
| Author | Solvita Pošeiko |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Baba (babeite, babeņa, vacmuote, vace, vaceite) – labestību un mīļumu simbolizējoša ģimenes (saime) locekle. Latgalē baba ir: 1. Ģimenes balsts. 2. Viedā sieviete. 3. Tipisks latgaliešu folkloras un literatūras tēls.
Senāk, trim paaudzēm dzīvojot kopā, babys palīdzība saistījās galvenokārt ar mazāko bērnu pieskatīšanu un sīkdarbu apdarīšanu mājās. Laika gaitā nedaudz ir mainījusies arī babys loma un nozīme, par primāro izvirzot dzimtas vienošanu, materiālo atbalstīšanu (piem., ar lauku produktiem) un mazbērnu pieskatīšanu. Baba saviem mazbērniem kā garīgo vērtību nodod arī val. testamentu – dzīvesvietai un personībai raksturīgas val. un runas īpatnības.
21. gs. baba arvien biežāk uzņemas pastāvīgas rūpes un atbildību par mazbērniem, kuru vecāki ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm (burlaks) vai kādu citu iemeslu dēļ nav spējīgi rūpēties par savām atvasēm. Babys rūpes par savējiem atklāj arī regulārie aizlūgumi par katru ģimenes locekli, svētības nodošana (kalada).
Vērtības un tikumi, kā arī pašaizliedzīgā mīlestība un rūpes, kas tiek nodotas nākamajām paaudzēm (galvenokārt mazmeitām), ir par pamatu babys kā viedās sievietes atzīšanai un pieņemšanai.
Baba savā dzīvesziņā apvieno reliģiskās un pagāniskās (nakryškuons) tradīcijas; ievērojot kristietības vērtības un dogmas, piem., lūgšanas, gavieni, un vienlaikus saglabājot arī senāko kolektīvās atmiņas mitoloģiskajā un folkloras pasaules redzējumu. Baba ir aktīva latgaliešu folkloras tradīcijas saglabātāja; zina un ievēro dažādas dabā un cilvēku dzīvē novērotas parādības (zababoni). Dzīves gudrība tiek atbilstoši piemērota un attiecināta katrā dzīves situācijā.
Baba ir tipisks latgaliešu folkloras un literatūras personāžs. Babys portretējums latgaliešu folklorā, galvenokārt pasakās, un literatūrā, sevišķi atmiņu tēlojumos, pamatā ir pozitīvs un cieņas pilns, uzsverot viņas strādīgumu, reliģiskumu un sirsnību.
Bieži latgaliešu literatūrā leksēma baba (arī cioceite) tiek attiecināta uz vecu sievieti, kas var tikt uztverta kā: 1) labvēle; 2) sabiedriski aktīva sieviete; 3) vientulības simbols.
Baba brīvprātīgi uzņemas bāreņu (buorineite) aizbildnes lomu, aktivizējot sevī mātišķuma jūtas.
Senāk, trim paaudzēm dzīvojot kopā, babys palīdzība saistījās galvenokārt ar mazāko bērnu pieskatīšanu un sīkdarbu apdarīšanu mājās. Laika gaitā nedaudz ir mainījusies arī babys loma un nozīme, par primāro izvirzot dzimtas vienošanu, materiālo atbalstīšanu (piem., ar lauku produktiem) un mazbērnu pieskatīšanu. Baba saviem mazbērniem kā garīgo vērtību nodod arī val. testamentu – dzīvesvietai un personībai raksturīgas val. un runas īpatnības.
21. gs. baba arvien biežāk uzņemas pastāvīgas rūpes un atbildību par mazbērniem, kuru vecāki ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm (burlaks) vai kādu citu iemeslu dēļ nav spējīgi rūpēties par savām atvasēm. Babys rūpes par savējiem atklāj arī regulārie aizlūgumi par katru ģimenes locekli, svētības nodošana (kalada).
Vērtības un tikumi, kā arī pašaizliedzīgā mīlestība un rūpes, kas tiek nodotas nākamajām paaudzēm (galvenokārt mazmeitām), ir par pamatu babys kā viedās sievietes atzīšanai un pieņemšanai.
Baba savā dzīvesziņā apvieno reliģiskās un pagāniskās (nakryškuons) tradīcijas; ievērojot kristietības vērtības un dogmas, piem., lūgšanas, gavieni, un vienlaikus saglabājot arī senāko kolektīvās atmiņas mitoloģiskajā un folkloras pasaules redzējumu. Baba ir aktīva latgaliešu folkloras tradīcijas saglabātāja; zina un ievēro dažādas dabā un cilvēku dzīvē novērotas parādības (zababoni). Dzīves gudrība tiek atbilstoši piemērota un attiecināta katrā dzīves situācijā.
Baba ir tipisks latgaliešu folkloras un literatūras personāžs. Babys portretējums latgaliešu folklorā, galvenokārt pasakās, un literatūrā, sevišķi atmiņu tēlojumos, pamatā ir pozitīvs un cieņas pilns, uzsverot viņas strādīgumu, reliģiskumu un sirsnību.
Bieži latgaliešu literatūrā leksēma baba (arī cioceite) tiek attiecināta uz vecu sievieti, kas var tikt uztverta kā: 1) labvēle; 2) sabiedriski aktīva sieviete; 3) vientulības simbols.
Baba brīvprātīgi uzņemas bāreņu (buorineite) aizbildnes lomu, aktivizējot sevī mātišķuma jūtas.
Intresting info
Anekdotēs un humoristiskos nostāstos baba nereti tiek atainota kā naiva un kontekstu neuztveroša večiņa. Piem., pārpratuma rezultātā radusies situācija (J. Trūps „Latgaļu folklora, 1”, 1968, 27–28): Baba gaida [dālu – S. P.], beigōs īt vīna poša. (..) Pīgōjuse pi spovedneicas (grāksyudze), jei matuse krystu: „Ikšan vōrda Dīva Tāva, Svāta Gora! Amen!” – „Nu, nu, kur ta Dāls palyka?” atgōdynōjis bazneickungs. „A dāls pēc kilbasom aizgōja,” ōtri atbildējusi baba.