| Name | Nakryškuons, pagāns, nekrikštas, non-believer, нехрыст |
| Author | Ilga Šuplinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Nakryškuons – leksēma, kuras pamatā (na + krysts, kristeits) ir sinonīmu rindu (nakriškuons, poguons, antakrysts, ančakrysts, bezdīvs, ateists) vienojoša nozīme – ‘nekristīts cilvēks’. Nakryškuons latgalieša apziņā var tikt uztverts kā: 1. Brīvs, nesaistīts cilvēks. 2. Baznīcas sludinātais ļaunuma iemiesojums. 3. Lamu vārds.
Pētot 17.–18. gs. brīvo zemnieku (zemnīks) dzīves aprakstus, var pamanīt divas likumsakarības: 1) zemnieki par neticīgiem sauca kungus un svešai ticībai (melnie un baltie tēvi – jezuīti un dominikāņi) piederīgos, uzsverot, ka viņu sludinātā mācība nav saistoša; 2) pēc misiju darbības aktivizēšanas un bazneicu būvniecības tagadējā Latgales teritorijā aizvien biežāk tiek lietota leksēma nakryškuons, bet vārds poguons kļūst vēsturiski neaktuāls.
Baznīca visos laikos ir brīdinājusi ticīgos no ļaunuma, kas var iemiesoties visneparedzamākajās formās un apmēros, pret ko arī cīnījusies, sākot ar krusta kariem (kars), inkvizīcijām, beidzot ar nosodījumu, izslēgšanu no baznīcas, vajāšanu par vēršanos pret kristīgajām dogmām, citādu domāšanu.
Kara un aktīvu sociālo pārmaiņu laikos baznīca palīdzēja katoļticīgam latgalietim sazīmēt ienaidnieka tēlu. Tieši boļševisma, komunisma ideoloģija visneiecietīgāk vērsās pret reliģiskajām aktivitātēm, tāpēc arī negācijas intensitātes spēcīgākais apzīmējums antakrysts tiek attiecināts uz padomju varas viltus vadoņiem un ideoloģiju kopumā.
Leksēma poguons ir uztverama kā neitrālākā no nakryškuona sinonīmiem, bieži vien kalpo par emocionālu pastiprinājumu, reaģējot uz negaidītu notikumu. Arī vārda nakryškuons emocionālā ekspresija saglabā brīdinājumu, kas vairāk izteikts savējam, zināmajam, kas atļāvies kādu nepārdomātu rīcību.
Nakryškuona pretstats ir Dīva cylvāks, kas valodas lietotāja apziņā nereti tiek vienkāršots un saprasts tikai kā piederība kristietībai, taču frazeoloģisma nozīme saistāma ar godīgu un taisnīgu attieksmi pret visu. Savukārt nakryškuons kā lamu vārds lietotāja apziņā iegūst divējādu negācijas pieauguma attīstību: 1) saistībā ar Dieva pretstatu velnu; 2) politisko kontekstu, visbiežāk padomju varas nesējiem.
Pētot 17.–18. gs. brīvo zemnieku (zemnīks) dzīves aprakstus, var pamanīt divas likumsakarības: 1) zemnieki par neticīgiem sauca kungus un svešai ticībai (melnie un baltie tēvi – jezuīti un dominikāņi) piederīgos, uzsverot, ka viņu sludinātā mācība nav saistoša; 2) pēc misiju darbības aktivizēšanas un bazneicu būvniecības tagadējā Latgales teritorijā aizvien biežāk tiek lietota leksēma nakryškuons, bet vārds poguons kļūst vēsturiski neaktuāls.
Baznīca visos laikos ir brīdinājusi ticīgos no ļaunuma, kas var iemiesoties visneparedzamākajās formās un apmēros, pret ko arī cīnījusies, sākot ar krusta kariem (kars), inkvizīcijām, beidzot ar nosodījumu, izslēgšanu no baznīcas, vajāšanu par vēršanos pret kristīgajām dogmām, citādu domāšanu.
Kara un aktīvu sociālo pārmaiņu laikos baznīca palīdzēja katoļticīgam latgalietim sazīmēt ienaidnieka tēlu. Tieši boļševisma, komunisma ideoloģija visneiecietīgāk vērsās pret reliģiskajām aktivitātēm, tāpēc arī negācijas intensitātes spēcīgākais apzīmējums antakrysts tiek attiecināts uz padomju varas viltus vadoņiem un ideoloģiju kopumā.
Leksēma poguons ir uztverama kā neitrālākā no nakryškuona sinonīmiem, bieži vien kalpo par emocionālu pastiprinājumu, reaģējot uz negaidītu notikumu. Arī vārda nakryškuons emocionālā ekspresija saglabā brīdinājumu, kas vairāk izteikts savējam, zināmajam, kas atļāvies kādu nepārdomātu rīcību.
Nakryškuona pretstats ir Dīva cylvāks, kas valodas lietotāja apziņā nereti tiek vienkāršots un saprasts tikai kā piederība kristietībai, taču frazeoloģisma nozīme saistāma ar godīgu un taisnīgu attieksmi pret visu. Savukārt nakryškuons kā lamu vārds lietotāja apziņā iegūst divējādu negācijas pieauguma attīstību: 1) saistībā ar Dieva pretstatu velnu; 2) politisko kontekstu, visbiežāk padomju varas nesējiem.
Intresting info
Filozofs R. Mūks, meklēdams atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem, pats savu reliģisko piederību dēvē par jaunpagānismu (R. Mūks „Erotika”, 1992, 93): Un tā es pārgāju daudzdievībā, piepaturēdams Svēto Jaunivi Mariju kā vienu no galvenajām Dievietēm, Tas Kungs Buda, nebūdams greizsirdīgs, arī palīdzēja, lai gan viņš nav nekāds Dievs (Dīvs) (dievīgs cilvēks gan) (..), un viņam nebija nekas pretim latvju dieviņiem un dieviņām.