| Name | Dīvs, Dievs, Dievas, God, Бог |
| Author | Sandra Ūdre |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Dīvs (arī Jezus Kristus, Visu Augstuokais, Dīveņš) – augstākā garīgā būtne un visa noteicējs. Latgalīšu Dīva izpratne veidojusies no senākajiem indoeiropiešu priekšstatiem par debesu un gaismys Dīvu, asimilējoties ar kristīgo tradīciju, un Dīvs atklājas kā: 1. Arhaisks mitoloģisks personāžs. 2. Labvēlīgs pasaules kārtības uzturētājs. 3. Bargs soģis. 4. Žēlsirdīgs Pestītājs.
Senākajā latgaliešu folkloras slānī Dīva mitoloģiskais personificējums nav nošķirams no cilvēka sadzīves telpas, Vēlākais laba un ļauna polāro pretstatu pāris Dīvs un valns teikās un pasakās ir pat kaimiņi, un tieši Dīvs ir ētisko normu pārkāpējs. Populārais sižets par Dīvu un velna govīm izmantots Georga Mukta-Kvedera literārajā pasakā „Dzylna – gūvu gane”.
Par Dīva klātbūtni jeb Dīva svieteibu liecina pārticība, saimis un susedu saticība, raženi nodzīvota dzīve – lobs dzīvesdraugs, bērni, viegla nāve sirmā vecumā (nabašnīks), gandarījums par darbu.
Dīva vārda pieminēšana un Dīva klātbūtnes vēlējumi latgaliešiem ir pašsaprotami jebkurā dzīves situācijā: no sakrālas Dīva uzrunas tautasdziesmu tekstos vai kristīgās meditācijās līdz sarunvalodas izsauksmes vārdam.
Vārdformula Pi Dīveņa kā sakrālās telpas lokalizējums, bet ne konkretizējums apzīmē gan mirušo valstību (Dvieseļu dīnys), gan saistību ar citām dievībām, visbiežāk Laimu (Laimeņu) un Muoru (Latgolys Muora, Marija). Visā Latvijā populāra ir tautasdziesma un deja (dziga) „Pi Dīveņa gari goldi”. Gan pagāniskais (nakryškuons), gan kristīgais pasaules uzskats radījis latgaliešos pārliecību dzīvot saskaņā ar Dīvu, pasauli, līdzcilvēkiem.
Baltu tautām Dīva taisnīguma un ļauno sodītāja funkcijas veic Pārkiuņs, sakrālā cīņa ar valnu, zemes auglības atmodināšana izpaužas radikālās formās. Tomēr latgaliešiem Pārkiuņa tēls ugunīgos divriteņu ratos kļuvis sinkrētisks, to asociē gan ar Vecās Derības pravieti Eliju (2 Ķ 2:11), gan ar grēcinieku sodīšanu katoliskā izpratnē.
Latgaliešu literatūrā reti aktualizētais Pārkiuņa tēls atklāj senākā kultūras slāņa iezīmes: Eugeņa Karūdznīka eposā „Latgali”, O. Kūkuoja dzejolī „Sasper zibini besus”, ko muzikālā versijā pārvērtis Sovvaļnīks (2011, sovvaļnīks). Savukārt Seimaņa Putāna dzejā Pārkiuņs tēlots varenāks par Jēzu Kristu.
Katoļticīgie savu Dīvu vispirms pazīst kā Jezu Kristu. Dīva piedzimšana par cilvēku un mokpilnā nāve krystā par cilvēces atpestīšanu arī ticīgos iedvesmo mīlestības upurim.
Literatūrā visspilgtāk upuri attiecībās ar Dīvu un tuvāko kā vienīgo sevis realizācijas modeli apliecina Naaizmērstulis pasakas un stāstu varoņi. 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sāk. latgaliešu dzeja piedāvā atšķirīgu Dīva izpratni, balstoties katoliskajā tradīcijā (Marija Andžāne, Anna Rancāne, Emīlija Kalvāne) vai to laužot (Karonhisake, Valentīns Lukaševičs, Raibīs Suņs, Ireta Čekse, Oskars Seiksts).
Senākajā latgaliešu folkloras slānī Dīva mitoloģiskais personificējums nav nošķirams no cilvēka sadzīves telpas, Vēlākais laba un ļauna polāro pretstatu pāris Dīvs un valns teikās un pasakās ir pat kaimiņi, un tieši Dīvs ir ētisko normu pārkāpējs. Populārais sižets par Dīvu un velna govīm izmantots Georga Mukta-Kvedera literārajā pasakā „Dzylna – gūvu gane”.
Par Dīva klātbūtni jeb Dīva svieteibu liecina pārticība, saimis un susedu saticība, raženi nodzīvota dzīve – lobs dzīvesdraugs, bērni, viegla nāve sirmā vecumā (nabašnīks), gandarījums par darbu.
Dīva vārda pieminēšana un Dīva klātbūtnes vēlējumi latgaliešiem ir pašsaprotami jebkurā dzīves situācijā: no sakrālas Dīva uzrunas tautasdziesmu tekstos vai kristīgās meditācijās līdz sarunvalodas izsauksmes vārdam.
Vārdformula Pi Dīveņa kā sakrālās telpas lokalizējums, bet ne konkretizējums apzīmē gan mirušo valstību (Dvieseļu dīnys), gan saistību ar citām dievībām, visbiežāk Laimu (Laimeņu) un Muoru (Latgolys Muora, Marija). Visā Latvijā populāra ir tautasdziesma un deja (dziga) „Pi Dīveņa gari goldi”. Gan pagāniskais (nakryškuons), gan kristīgais pasaules uzskats radījis latgaliešos pārliecību dzīvot saskaņā ar Dīvu, pasauli, līdzcilvēkiem.
Baltu tautām Dīva taisnīguma un ļauno sodītāja funkcijas veic Pārkiuņs, sakrālā cīņa ar valnu, zemes auglības atmodināšana izpaužas radikālās formās. Tomēr latgaliešiem Pārkiuņa tēls ugunīgos divriteņu ratos kļuvis sinkrētisks, to asociē gan ar Vecās Derības pravieti Eliju (2 Ķ 2:11), gan ar grēcinieku sodīšanu katoliskā izpratnē.
Latgaliešu literatūrā reti aktualizētais Pārkiuņa tēls atklāj senākā kultūras slāņa iezīmes: Eugeņa Karūdznīka eposā „Latgali”, O. Kūkuoja dzejolī „Sasper zibini besus”, ko muzikālā versijā pārvērtis Sovvaļnīks (2011, sovvaļnīks). Savukārt Seimaņa Putāna dzejā Pārkiuņs tēlots varenāks par Jēzu Kristu.
Katoļticīgie savu Dīvu vispirms pazīst kā Jezu Kristu. Dīva piedzimšana par cilvēku un mokpilnā nāve krystā par cilvēces atpestīšanu arī ticīgos iedvesmo mīlestības upurim.
Literatūrā visspilgtāk upuri attiecībās ar Dīvu un tuvāko kā vienīgo sevis realizācijas modeli apliecina Naaizmērstulis pasakas un stāstu varoņi. 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sāk. latgaliešu dzeja piedāvā atšķirīgu Dīva izpratni, balstoties katoliskajā tradīcijā (Marija Andžāne, Anna Rancāne, Emīlija Kalvāne) vai to laužot (Karonhisake, Valentīns Lukaševičs, Raibīs Suņs, Ireta Čekse, Oskars Seiksts).
Intresting info
Emocionāli spilgts un baiss Pārkiuņa tēls atklājas latgaliešu bērnības atmiņās (J. Laganovskis, „Pasaules atklāsme”, 1987, 156): Visvairāk man bija bail no dzīves laikā iespējamiem sodiem, sevišķi pārkyuņa, kas (..) bija poša dīva bolss. (..) Un katru reizi, kad (..) melns negaisa mākonis (..) zibeņodams un rūkdams kāpa tieši virsū, es sāku apdomāt sovus grākus un stingri apņēmos, ka turpmāk, ja tikai šoreiz iziešu sveikā, būšu viskrietnākais un dīvam pateikamōkais bārns pasaulē.