| Name | Dziga, deja, šokis, dance, танец |
| Author | Solvita Pošeiko |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Dziga (arī dzyga, daņcs) – deja, kas Latgales kultūras ainavā aplūkojama kā: 1. Rituāls. 2. Dancis, deja, rotaļdeja: 2.1. Profesionālās tradicionālās mākslas elements. 2.2. Sabiedrības izklaides elements. 3. Rēzeknes deju kopa un kapela „Dziga”.
Senākās dejiskās darbības galvenokārt mūzikas pavadībā bija uztveramas kā rituāls. Dziga ir saistīta ar: 1) praktisko funkciju – noteiktas uzvedības un darbību atdarināšanu darba iemaņu pilnveidošanai; 2) maģisko funkciju – ziedojuma došanu, labvēlības izlūgšanos un nodrošināšanos un aizsargāšanos no ļaunajiem gariem; 3) saziņas funkciju – komunikāciju ar citiem cilvēkiem, ar dievu (Dīvs) un augstāko būtņu pasauli; 4) izrādīšanās funkciju – uzmanības piesaistīšanu sev. Vārda dziga etimoloģija ir saistāma ar substantīvu dzīga ‘dzīve’ un verbu dzīgot ‘dzīvot’. Latgaliešu literatūrā dziga atklājas kā pasaules izjūta, dzīvesveids, attieksme pret sevi un citiem.
Jaunākajos laikos dziga, netieši saglabājot maģiskā rituāla iezīmes, izvirzās kā profesionālās tradicionālās mākslas un sabiedrības izklaides elements. Dziga ir ikvienas folkloras kopas, deju kolektīva repertuāra sastāvdaļa. Raksturīga Latgalē dejoto dzigu iezīme ir iekšējo un ārējo apļu izveide: ārējā izvietojas dziedātāji, iekšējā – horeogrāfisko darbību atveidotāji.
Visbiežāk Latgalē dejotās dzigas vēl 19. gs. beigās–20. gs. sāk. ir kadriļa, lancija, vengerka (poļaki) un dažāda veida polkas (poļka).
Līdz pat 20. gs.beigām Latgales kultūrai ir raksturīga seno dzigu izdejošana kā jautra jauniešu kopīga laika pavadīšanas tradīcija. Par to liecina notikušās večerynkys, dzigys pēc talkām (tolka) un dzigu vakari, galvenokārt sestdienās. Dzigu vieta marķēta ar jumtā pakārtu lakatu (skusts), lai ikviens dejot gribētājs to zinātu.
„Dziga” (1991, vadītāji: Ilmārs Dreļs, Inga Drele) ir viena no pazīstamākajām deju kopām Latgalē. Sākotnēji „Dziga” tika veidota kā Lūznavas (Lūznova) tehnikuma un RVSI, šobrīd darbojas kā RA un Rēzeknes pilsētas deju kolektīvs. Darbības laikā ir izveidotas deju vairākas programmas: „Auzu Jumis”, „Lūkošanās”, „Latgales novada deju programma”, „Večerinka Latgalē”, „Latgaliešu kāzas Jasmuižā”, Oriģināls koncertuzvedums „Garā pupa” ar pas. motīviem.
Kopš 1999. g. Rēzeknē darbojas bērnu deju kolektīvs „Dziguči” (vadītāja Gunta Sidorova) ar ~60 dejotājiem. Kolektīvs aktīvi iesaistījies arī dažādos festivālos Latvijā un ārvalstīs, kopš 2001. g. regulāri organizē mazo dejotāju festivālu „Dzigucs”, sapulcinot dzigot bērnus no visas Latvijas.
Senākās dejiskās darbības galvenokārt mūzikas pavadībā bija uztveramas kā rituāls. Dziga ir saistīta ar: 1) praktisko funkciju – noteiktas uzvedības un darbību atdarināšanu darba iemaņu pilnveidošanai; 2) maģisko funkciju – ziedojuma došanu, labvēlības izlūgšanos un nodrošināšanos un aizsargāšanos no ļaunajiem gariem; 3) saziņas funkciju – komunikāciju ar citiem cilvēkiem, ar dievu (Dīvs) un augstāko būtņu pasauli; 4) izrādīšanās funkciju – uzmanības piesaistīšanu sev. Vārda dziga etimoloģija ir saistāma ar substantīvu dzīga ‘dzīve’ un verbu dzīgot ‘dzīvot’. Latgaliešu literatūrā dziga atklājas kā pasaules izjūta, dzīvesveids, attieksme pret sevi un citiem.
Jaunākajos laikos dziga, netieši saglabājot maģiskā rituāla iezīmes, izvirzās kā profesionālās tradicionālās mākslas un sabiedrības izklaides elements. Dziga ir ikvienas folkloras kopas, deju kolektīva repertuāra sastāvdaļa. Raksturīga Latgalē dejoto dzigu iezīme ir iekšējo un ārējo apļu izveide: ārējā izvietojas dziedātāji, iekšējā – horeogrāfisko darbību atveidotāji.
Visbiežāk Latgalē dejotās dzigas vēl 19. gs. beigās–20. gs. sāk. ir kadriļa, lancija, vengerka (poļaki) un dažāda veida polkas (poļka).
Līdz pat 20. gs.beigām Latgales kultūrai ir raksturīga seno dzigu izdejošana kā jautra jauniešu kopīga laika pavadīšanas tradīcija. Par to liecina notikušās večerynkys, dzigys pēc talkām (tolka) un dzigu vakari, galvenokārt sestdienās. Dzigu vieta marķēta ar jumtā pakārtu lakatu (skusts), lai ikviens dejot gribētājs to zinātu.
„Dziga” (1991, vadītāji: Ilmārs Dreļs, Inga Drele) ir viena no pazīstamākajām deju kopām Latgalē. Sākotnēji „Dziga” tika veidota kā Lūznavas (Lūznova) tehnikuma un RVSI, šobrīd darbojas kā RA un Rēzeknes pilsētas deju kolektīvs. Darbības laikā ir izveidotas deju vairākas programmas: „Auzu Jumis”, „Lūkošanās”, „Latgales novada deju programma”, „Večerinka Latgalē”, „Latgaliešu kāzas Jasmuižā”, Oriģināls koncertuzvedums „Garā pupa” ar pas. motīviem.
Kopš 1999. g. Rēzeknē darbojas bērnu deju kolektīvs „Dziguči” (vadītāja Gunta Sidorova) ar ~60 dejotājiem. Kolektīvs aktīvi iesaistījies arī dažādos festivālos Latvijā un ārvalstīs, kopš 2001. g. regulāri organizē mazo dejotāju festivālu „Dzigucs”, sapulcinot dzigot bērnus no visas Latvijas.
Intresting info
Latgaliešu literatūrā atrodami spilgti dzigošanas apraksti (N. Neikšānīts „Myura kolns”, 1997, 73): Tyuleit pasōka dzīsmi, sastōja pa pōrim, un rūtaļas gōja vaļā. Vyslobōk patyka rūtaļu straujōs daļas, kod pōri lēce polkas sūli vai grīze sudmolu (patmalis), šōs daļas naryma atkōrtōt, un nirbēt nirbēja jaunūs, spraigūs kermiņu kusteigums. Meiču brunči grīzšonōs vīsulī uzaplandeja leidz pusstōvam, puišu sūli kryta styprā rokstā ar pīsitīni takts sōkumā; īkaisa vaigi, mirdzēja acis, prīcōjōs dzeiveiba kusteigā mīsā.