| Name | Tolka, talka, talka, joint work, талака |
| Author | Angelika Juško-Štekele |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Tolka (arī taļceņa, toloka) ir baltu un slāvu tautām raksturīgs izpalīdzēšanas tradīcijas apzīmējums, kas Latgolys kultūrā atklājas kā: 1. Kopīgs darbs bez atlīdzības, palīdzot veikt kādus smagākus darbus. 2. Rituāli svētki auglības nodrošināšanai. 3. Valdošās ideoloģijas ierosināta vai noteikta masu akcija.
Tolka ir miniatūrs savstarpējā izpalīdzībā balstīts sabiedrības modelis, kur lielāki, smagāki darbi tiek veikti ar radu, kaimiņu (suseds) u. c. palīdzību, strādājot bez atlīdzības vai uz atdarīšanu.
Tradicionāli tolkys bija piesaistītas gadalaikam un veicamajam darbam. Savdabīgs tolku veids bija pūra darināšanas talkas. Mūsdienās senā tolku tradīcija tiek uzturēta arī citos kopienai aktuālos veidos – tiek rīkotas kapu sakopšanas, krucifiksa atjaunošanas, akas rakšanas tolkys u. c. Tolka kā tradicionāls Latgales ainavas elements iemūžinātas Vitālija Kalvāna (Rēzeknes mākslinieku kopa) gleznās: „Siena novākšana”, „Labības kulšana”, „Rudzu pļauja”, kā nozīmīgu kultūras vērtību tolku atmiņu tēlojumos atklāj Vladislavs Locis-Vaideāns, Alberts Sprūdžs u. c. literāti.
Tolka senākajā izpratnē uztverta kā viens no godiem. Folklorā tolka tiek salīdzināta ar kuozom. Būtiskākie seno tolku rituāli ir mīluošona, rituālas sacensības un izspēles auglības nodrošināšanai. Obligāta tolku daļa ir talcinieku cienāšana, kas zināmā mērā veica atlīdzības funkciju un kalpoja par tolku kvalitātes rādītāju. Galvenais tolkys mielasts bija tā sauktie pataļči, pataļki, kas notika vakarā pēc visiem darbiem. Patalčūs piedalījās gan talcinieki, gan tolkas vīsi, notika ēšana, dzeršana, dziedāšana un dejošana, kas nereti ilga pat līdz rīta gaismai.
Tolkai piemīt arī zināms sacensību gars, kas uzkurina talciniekus strādāt ātrāk un labāk. Padomju periodā tolkys norisi ietekmēja tā sauktā sociālistiskā sacensība, kas bija vērsta uz darba rezultātu un kvalitātes paaugstināšanu, taču bieži vien radīja tikai kvantitatīvo rādītāju pieaugumu.
Tolkā notika dažādas rituālas izspēles auglības nodrošināšanai. Lynu vai rudzu tolkā tika dzīts un ķerts Jumis – druvas auglības simbols. Dzenot Jumi, pēdējo kūlīti apravēja un vēroja: ja no tā skrēja ārā kāds kukainītis, ticēja, ka tajā g. izies pie vīra.
Vēsturiski tolka izmantota arī kā viens no muižas klaušu veidiem, kas pastāvējis līdz pat dzimtbūšanas atcelšanai. Klausību ideju nomainot pret ideoloģisku aicinājumu kalpot valsts lietai vai ieviešot zināmus materiālās atlīdzības principus, tolkys tiek praktizētas arī vēlāk.
Tolka ir miniatūrs savstarpējā izpalīdzībā balstīts sabiedrības modelis, kur lielāki, smagāki darbi tiek veikti ar radu, kaimiņu (suseds) u. c. palīdzību, strādājot bez atlīdzības vai uz atdarīšanu.
Tradicionāli tolkys bija piesaistītas gadalaikam un veicamajam darbam. Savdabīgs tolku veids bija pūra darināšanas talkas. Mūsdienās senā tolku tradīcija tiek uzturēta arī citos kopienai aktuālos veidos – tiek rīkotas kapu sakopšanas, krucifiksa atjaunošanas, akas rakšanas tolkys u. c. Tolka kā tradicionāls Latgales ainavas elements iemūžinātas Vitālija Kalvāna (Rēzeknes mākslinieku kopa) gleznās: „Siena novākšana”, „Labības kulšana”, „Rudzu pļauja”, kā nozīmīgu kultūras vērtību tolku atmiņu tēlojumos atklāj Vladislavs Locis-Vaideāns, Alberts Sprūdžs u. c. literāti.
Tolka senākajā izpratnē uztverta kā viens no godiem. Folklorā tolka tiek salīdzināta ar kuozom. Būtiskākie seno tolku rituāli ir mīluošona, rituālas sacensības un izspēles auglības nodrošināšanai. Obligāta tolku daļa ir talcinieku cienāšana, kas zināmā mērā veica atlīdzības funkciju un kalpoja par tolku kvalitātes rādītāju. Galvenais tolkys mielasts bija tā sauktie pataļči, pataļki, kas notika vakarā pēc visiem darbiem. Patalčūs piedalījās gan talcinieki, gan tolkas vīsi, notika ēšana, dzeršana, dziedāšana un dejošana, kas nereti ilga pat līdz rīta gaismai.
Tolkai piemīt arī zināms sacensību gars, kas uzkurina talciniekus strādāt ātrāk un labāk. Padomju periodā tolkys norisi ietekmēja tā sauktā sociālistiskā sacensība, kas bija vērsta uz darba rezultātu un kvalitātes paaugstināšanu, taču bieži vien radīja tikai kvantitatīvo rādītāju pieaugumu.
Tolkā notika dažādas rituālas izspēles auglības nodrošināšanai. Lynu vai rudzu tolkā tika dzīts un ķerts Jumis – druvas auglības simbols. Dzenot Jumi, pēdējo kūlīti apravēja un vēroja: ja no tā skrēja ārā kāds kukainītis, ticēja, ka tajā g. izies pie vīra.
Vēsturiski tolka izmantota arī kā viens no muižas klaušu veidiem, kas pastāvējis līdz pat dzimtbūšanas atcelšanai. Klausību ideju nomainot pret ideoloģisku aicinājumu kalpot valsts lietai vai ieviešot zināmus materiālās atlīdzības principus, tolkys tiek praktizētas arī vēlāk.