| Name | Ols, alus, alus, beer, піва |
| Author | Inga Belasova |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Ols (arī alders, aļteņš, bīrs, lipendraks, ļurļuks, mads, pivs) – viens no senākajiem dzērieniem, kas Latgales kultūrvēsturiskajā vidē tiek raksturots kā: 1. Raudzēts putojošs alkoholisks dzēriens: 1.1. Ols lietošanas vēsture. 1.2. Ols brūvēšanas process. 2. Simbolisks rituālu komponents. 3. Tradīcijas vienojošs mūsdienu elements.
Līdz ar tirdzniecības attīstību Latgolā ieplūst jaunas saimnieciskās vēsmas, kas ietekmē ols darīšanas procesu un terminoloģiju. 17. gs., ieviešoties degvīna dedzināšanai, ols pakāpeniski zaudē vienīgā svētku dzēriena statusu.
Stiprā alkoholiskā dzēriena tirgošana krogos, kā arī ols darītavu dibināšana ietekmēja ols rūpniecību. Viena no senākajām ir Latgales ols darītava (dibināta 1860), kas jau 1900. g. bija starp 10 lielākajām 463 toreizējās Krievijas impērijas Eiropas daļas ols darītavām.
Katra saimnieka goda lieta bija ols darīšanas prasme. Olu parasti gatavoja no miežiem, retāk – kviešiem, auzām vai griķiem. Ols darīšana sākas ar iesala gatavošanu: miežu graudu mērcēšanu, diedzēšanu, kaltēšanu un malšanu. Process tiek turpināts ar misas iegūšanu, iemaisot ūdenī miltus, kas uzbriest. Pēc tam sākas iesala karsēšana. Attīstoties metāla trauku izgatavošanai, misas iegūšanas process tika vienkāršots, aplejot iesalu ar karstu ūdeni.
Pēc misas iegūšanas seko ols raudzēšana – viens no atbildīgākajiem ola brūvēšanas posmiem, kas nereti tiek papildināts ar maģiska rakstura (čaraunīks) darbībām. Raudzēšanai izmantoja raugu no iepriekšējās ols brūvēšanas, kā arī apiņus, kas nodrošināja vajadzīgo stiprumu, rūgteno garšu un aromātu. No garšu un stiprumu regulējošām piedevām izmantoja arī kviešus, kā arī bērzu pumpurus, avenājus (avīšys), vaivariņus u. c. Liela nozīme ols saldināšanai (cukerka) bija medum.
Noslēdzošais ols darīšanas posms ir puorkuoss (pōrkosys, pōrkosa).
Mūsu senči uzskatīja, ka olam piemīt maģisks spēks dažādu kultu norisē. Ols simboliskā nozīme svētkos ir saglabājusies tā maģisko īpašību dēļ: ols kā jebkurš reibinošs dzēriens sākotnējos priekšstatos spēja tuvināt profāno un sakrālo pasauli. Rituālas ols izmantošanas atskaņas ir vērojamas arī Dvieseļu dīnuos.
Mūsdienās ols izteikti parādās draugu kopāsanākšanas brīžos.
Līdz ar tirdzniecības attīstību Latgolā ieplūst jaunas saimnieciskās vēsmas, kas ietekmē ols darīšanas procesu un terminoloģiju. 17. gs., ieviešoties degvīna dedzināšanai, ols pakāpeniski zaudē vienīgā svētku dzēriena statusu.
Stiprā alkoholiskā dzēriena tirgošana krogos, kā arī ols darītavu dibināšana ietekmēja ols rūpniecību. Viena no senākajām ir Latgales ols darītava (dibināta 1860), kas jau 1900. g. bija starp 10 lielākajām 463 toreizējās Krievijas impērijas Eiropas daļas ols darītavām.
Katra saimnieka goda lieta bija ols darīšanas prasme. Olu parasti gatavoja no miežiem, retāk – kviešiem, auzām vai griķiem. Ols darīšana sākas ar iesala gatavošanu: miežu graudu mērcēšanu, diedzēšanu, kaltēšanu un malšanu. Process tiek turpināts ar misas iegūšanu, iemaisot ūdenī miltus, kas uzbriest. Pēc tam sākas iesala karsēšana. Attīstoties metāla trauku izgatavošanai, misas iegūšanas process tika vienkāršots, aplejot iesalu ar karstu ūdeni.
Pēc misas iegūšanas seko ols raudzēšana – viens no atbildīgākajiem ola brūvēšanas posmiem, kas nereti tiek papildināts ar maģiska rakstura (čaraunīks) darbībām. Raudzēšanai izmantoja raugu no iepriekšējās ols brūvēšanas, kā arī apiņus, kas nodrošināja vajadzīgo stiprumu, rūgteno garšu un aromātu. No garšu un stiprumu regulējošām piedevām izmantoja arī kviešus, kā arī bērzu pumpurus, avenājus (avīšys), vaivariņus u. c. Liela nozīme ols saldināšanai (cukerka) bija medum.
Noslēdzošais ols darīšanas posms ir puorkuoss (pōrkosys, pōrkosa).
Mūsu senči uzskatīja, ka olam piemīt maģisks spēks dažādu kultu norisē. Ols simboliskā nozīme svētkos ir saglabājusies tā maģisko īpašību dēļ: ols kā jebkurš reibinošs dzēriens sākotnējos priekšstatos spēja tuvināt profāno un sakrālo pasauli. Rituālas ols izmantošanas atskaņas ir vērojamas arī Dvieseļu dīnuos.
Mūsdienās ols izteikti parādās draugu kopāsanākšanas brīžos.
Intresting info
Kādā no jezuītu vēstulēm (gruomota) ir minēts savdabīgs dievmātes (Marija) kults Latgalē, kurā sievietes izmantoja olu svētību nesošā rituālā (K. Straubergs (sak.) „Latviešu buramie vārdi, II”, 1990, 631): piepildīja trauku ar alu, lika apkārt sveces (Sveču dīna) un iemērca alū dzīvas vistas galvu. Paņemot iegarenus maizes gabalus, līdzīgi nūjiņām ugunī sagrauzdētus, vistas galvu tik ilgi sit, kamēr tā nobeidzas.