| Name | Dvieseļu dīnys, Dvēseļu dienas, Vėlinės, All Souls’ Days, Радунiца |
| Author | Sandra Ūdre |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Dvieseļu dīnys (arī Myrušūs pīminis dīnys, oktava par myrušajim) – 8 dienu (1.–8. novembris) katoļticīgo (katuoli) lūgšanu cikls par mirušajiem (nabašnīks). Ar Visu Sv. dienu 1. novembrī, godinot visus debesīs nonākušos, katoliskā Baznīca ievada Dvieseļu dīnys. Nākamā diena, 2. novembrī, ir Visu ticīgo mirušo piemiņas diena jeb Dvieseļu dīna – nozīmīgākā visā ciklā.
Šajās dienās ne tikai celebrē vairākas Sv. Mises, bet arī rīko procesiju ar dziedājumu Tamōs postordīnas brīsmēs un noslēdzošo aizlūgumu pie simboliskā kapa. Dvieseļu dīnu laika pārdomas tiek saistītas ar: 1. Šķīstītavas iemītniekiem. 2. Nostāstiem par gariem. 3. Izteiksmīgu literāru pārdzīvojumu.
Rūpes par mirušajiem pamato ticības aksioma, ka dvēseles šķīstītavā jeb slaucamā gunī (Agatys dīna) pašas sev palīdzēt nespēj. Tur dvēseles izcieš sodu par dzīves laikā nagondareitajim grākim (grāksyudze), lai varētu ienākt debesu valstībā. Sv. Mises, lūgšanas un labie (lobs) darbi, atlaidys par dvēselēm deldē soda smagumu un atrašanās šķīstītavā ilgumu.
Latgaliešu apziņā nāvi uzskata par pašsaprotamu Dieva gribas izpausmi, tomēr maza, bez apgādības palikuša bērna kļūšana par buorineiti izraisa dziļas līdzjūtības un netaisnības jūtas. Folkloras motīvs par bērnu vēlmi atdzīvināt māmiņu tiek turpināts arī 20. gs. latgaliešu dzejā.
Tomēr parasti kontakts ar mirušo tiek vērtēts negatīvi un atzīts par draudīgu.Tā iemesls ir vardarbīga nāve, nepieļaujamu robežu pārkāpšana, saskare ar svešo. Visbiežāk tie saistās ar konkrētu vietu, kur dzīvos piemeklējušas pārdabiskas parādības, kam radies reāls izskaidrojums (blūds vodoj).
Rakstnieks un filozofs Konstantīns Raudive (raudive) kļūst pasaulslavens parapsihologs, eksperimentējot ar dvēseļu izsaukšanu un balsu ierakstīšanu.
Latgaliešu literatūrā ar daudzkārt izmantoto Dvieseļu dīnu motīvu aktualizēta gara dzīves problemātika (dzīves jēga) mūsdienu kontekstā, kā arī mirušās un dzīvās dvēseles tēls paplašināts līdz abu saplūsmei. Dzejnieks Antons Zvīdris (Pujati) pievēršas pagātnei, akcentējot ideju par latgaļu cilts potenciālu senatnē un gaidāmo ilgu piepildījumu kā kompensāciju par ciešanām.
Tradicionāls dzejas motīvs ir par dvēseles aiziešanu, bet mūsdienu dzejā nāves un Dvieseļu dīnu laika noskaņas tvertas filozofiskāk. Aktualizētā nāves problemātika Viļa Dzērvinīka daiļradē pravietiski novienādo mūsdienu globalizācijas un pirmlaiku situācijas, Anna Rancāne dzejoļu krājuma „Advente” noslēguma dzejolī „Dvēseļu diena” tās īstāko un pilnīgāko piepildījumu rod mirušo atceri iekļaujot mūžīgajā dzīvības ciklā.
Šajās dienās ne tikai celebrē vairākas Sv. Mises, bet arī rīko procesiju ar dziedājumu Tamōs postordīnas brīsmēs un noslēdzošo aizlūgumu pie simboliskā kapa. Dvieseļu dīnu laika pārdomas tiek saistītas ar: 1. Šķīstītavas iemītniekiem. 2. Nostāstiem par gariem. 3. Izteiksmīgu literāru pārdzīvojumu.
Rūpes par mirušajiem pamato ticības aksioma, ka dvēseles šķīstītavā jeb slaucamā gunī (Agatys dīna) pašas sev palīdzēt nespēj. Tur dvēseles izcieš sodu par dzīves laikā nagondareitajim grākim (grāksyudze), lai varētu ienākt debesu valstībā. Sv. Mises, lūgšanas un labie (lobs) darbi, atlaidys par dvēselēm deldē soda smagumu un atrašanās šķīstītavā ilgumu.
Latgaliešu apziņā nāvi uzskata par pašsaprotamu Dieva gribas izpausmi, tomēr maza, bez apgādības palikuša bērna kļūšana par buorineiti izraisa dziļas līdzjūtības un netaisnības jūtas. Folkloras motīvs par bērnu vēlmi atdzīvināt māmiņu tiek turpināts arī 20. gs. latgaliešu dzejā.
Tomēr parasti kontakts ar mirušo tiek vērtēts negatīvi un atzīts par draudīgu.Tā iemesls ir vardarbīga nāve, nepieļaujamu robežu pārkāpšana, saskare ar svešo. Visbiežāk tie saistās ar konkrētu vietu, kur dzīvos piemeklējušas pārdabiskas parādības, kam radies reāls izskaidrojums (blūds vodoj).
Rakstnieks un filozofs Konstantīns Raudive (raudive) kļūst pasaulslavens parapsihologs, eksperimentējot ar dvēseļu izsaukšanu un balsu ierakstīšanu.
Latgaliešu literatūrā ar daudzkārt izmantoto Dvieseļu dīnu motīvu aktualizēta gara dzīves problemātika (dzīves jēga) mūsdienu kontekstā, kā arī mirušās un dzīvās dvēseles tēls paplašināts līdz abu saplūsmei. Dzejnieks Antons Zvīdris (Pujati) pievēršas pagātnei, akcentējot ideju par latgaļu cilts potenciālu senatnē un gaidāmo ilgu piepildījumu kā kompensāciju par ciešanām.
Tradicionāls dzejas motīvs ir par dvēseles aiziešanu, bet mūsdienu dzejā nāves un Dvieseļu dīnu laika noskaņas tvertas filozofiskāk. Aktualizētā nāves problemātika Viļa Dzērvinīka daiļradē pravietiski novienādo mūsdienu globalizācijas un pirmlaiku situācijas, Anna Rancāne dzejoļu krājuma „Advente” noslēguma dzejolī „Dvēseļu diena” tās īstāko un pilnīgāko piepildījumu rod mirušo atceri iekļaujot mūžīgajā dzīvības ciklā.
Intresting info
Priekšstati par dvēselēm ellē latgaliešiem nostiprinājušies fatālas vīzijas veidā (P. Prīkuļa stuosts „Dvēseļdīnā” kruojumā „Nūsamaļdejuši”, 1943, 44): Apleik gunkuram stōvēja augsti, leidz boltam nūtveicāti kotli. Un ap kotlim – vys tī ragaini... Bēdeigōs dvēseleites nu sōpem tai tik i lūkuos kai vēdzeleites zvejnīku rūkōs. Cyta jau kotlā īmārkta leidz ausim, cyta līsmu vydā maudojās.