| Name | Blūds vodoj, vadātājs piemeties, velnias vedžioja, the evil spirti leads astray, уводзiць у зман |
| Author | Solvita Pošeiko |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Blūds vodoj – ar noteiktu laiktelpu saistīta cilvēka vadāšana, maldināšana un baidīšana. Latgalē frazeoloģisko izteicienu blūds vodoj attiecina uz: 1) apmaldīšanos, ceļa pazaudēšanu; 2) nerealitātes izjūtu; 3) neceļos klīšanu.
Latgalīšu folklorā, sevišķi nostāstos, blūds (arī blùods, blūdeituojs, voduotuojs) galvenokārt ir neredzams, tikai intuitīvi nojaušams tēls, ar ko saistīta apmaldīšanās. Visbiežāk leksēma blūds tiek lietota vispārīgi, to attiecinot uz valnu, veli vai mūkstu (nelaikā nomiruša cilvēka (nabašnīks) dvēseli), retāk – uz raganām, dzīvnieku un putnu tēliem un malduguntiņām.
Blūds vodoj noteiktā laikā – drūmos rudeņos (Dvieseļu dīnys), klusās un miglainās bezvēja naktīs, retāk arī dienas vidū – un konkrētā vietā – mežos (mežs), purvos, krustceļos (ceļš), pie kapiem, uz tiltiem un kalniem, kuros notikušas kaujas (kars) vai nežēlīgi atgadījumi. Šādas vietas nereti tiek dēvētas par velna apsēstām vietām, no kurām cenšas izvairīties, uz kurām nedodas vienatnē vai arī kuras tiek marķētas, piem., Zabludnieki (Upmalas pag., Vārkavas nov.).
Savukārt gadījumos, kad jau blūds vodoj, izmantojami vairāki līdzekļi orientēšanās spēju atgūšanai: lūgšanas, ķēdīte ar krustiņu (krysts), cita cilvēka sastapšana un ceļa pārjautāšana, apavu pārvilkšana nepareizajās kājās vai pirmo gaiļu dziesmas un gaismas iestāšanās. Dažreiz noder nomierināšanās un acu aizvēršana uz mirkli. Noder arī acu nenovēršana un neskatīšanās apkārt, nūju vicināšana, izšaušana ar plinti, kas pielādēta ar dzīvsudrabu, vai tēla pazīšana un uzrunāšana vārdā.
Nerealitātes izjūta ir viena no afekta izpausmes formām, ko var izraisīt pēkšņas bailes no nepazīstamā (svešā), nesaprotamā un neizskaidrojamā. Visbiežāk baiļu iemesls ir negaidīti trokšņi: spalgas, spiedzīgas un žēlabainas balsis vai liela šalkoņa, kas dzirdamas tikai cilvēkam, zyrgi lielākoties uz tām nereaģē, un dažādi tēli – biedēkļi.
Galvenie iemesli, kādēļ vieliskie tēli uzkavējas šajā pasaulē un biedē cilvēkus, ir: 1) neizdarīti darbi un rūpes par tuviniekiem, 2) atriebība par cietsirdīgu nāvi, 3) miera traucēšana atdusas vietā, visbiežāk uz kapiem uzceļot māju.
Loģiskās spriestspējas zuduma un neadekvātas rīcības pamatā iespējams arī slimības vai alkohola (šmakovka, ols) radīts reibums; šādos gadījumos mēdz teikt arī, ka šats vodoj.
No psiholoģiskā aspekta raugoties, maldīšanās uztverama par apzinātu iešanu neceļos (krāpšanu). Uz cilvēku, kas blūdej, attiecina teicienu: blondōs kai laidaks. Jēdzienam blūds ir fonētiska un leksiski semantiska līdzība ar vārdu pluts ‘aušanas veids – pinums, kas izskatās pēc mudžekļa’, nievājoši ‘klaidonis, staigulis’ no krievu – плут ‘blēdis; šķelmis; krāpnieks’, sarunvalodā – плутать ‘maldīties’.
Latgalīšu folklorā, sevišķi nostāstos, blūds (arī blùods, blūdeituojs, voduotuojs) galvenokārt ir neredzams, tikai intuitīvi nojaušams tēls, ar ko saistīta apmaldīšanās. Visbiežāk leksēma blūds tiek lietota vispārīgi, to attiecinot uz valnu, veli vai mūkstu (nelaikā nomiruša cilvēka (nabašnīks) dvēseli), retāk – uz raganām, dzīvnieku un putnu tēliem un malduguntiņām.
Blūds vodoj noteiktā laikā – drūmos rudeņos (Dvieseļu dīnys), klusās un miglainās bezvēja naktīs, retāk arī dienas vidū – un konkrētā vietā – mežos (mežs), purvos, krustceļos (ceļš), pie kapiem, uz tiltiem un kalniem, kuros notikušas kaujas (kars) vai nežēlīgi atgadījumi. Šādas vietas nereti tiek dēvētas par velna apsēstām vietām, no kurām cenšas izvairīties, uz kurām nedodas vienatnē vai arī kuras tiek marķētas, piem., Zabludnieki (Upmalas pag., Vārkavas nov.).
Savukārt gadījumos, kad jau blūds vodoj, izmantojami vairāki līdzekļi orientēšanās spēju atgūšanai: lūgšanas, ķēdīte ar krustiņu (krysts), cita cilvēka sastapšana un ceļa pārjautāšana, apavu pārvilkšana nepareizajās kājās vai pirmo gaiļu dziesmas un gaismas iestāšanās. Dažreiz noder nomierināšanās un acu aizvēršana uz mirkli. Noder arī acu nenovēršana un neskatīšanās apkārt, nūju vicināšana, izšaušana ar plinti, kas pielādēta ar dzīvsudrabu, vai tēla pazīšana un uzrunāšana vārdā.
Nerealitātes izjūta ir viena no afekta izpausmes formām, ko var izraisīt pēkšņas bailes no nepazīstamā (svešā), nesaprotamā un neizskaidrojamā. Visbiežāk baiļu iemesls ir negaidīti trokšņi: spalgas, spiedzīgas un žēlabainas balsis vai liela šalkoņa, kas dzirdamas tikai cilvēkam, zyrgi lielākoties uz tām nereaģē, un dažādi tēli – biedēkļi.
Galvenie iemesli, kādēļ vieliskie tēli uzkavējas šajā pasaulē un biedē cilvēkus, ir: 1) neizdarīti darbi un rūpes par tuviniekiem, 2) atriebība par cietsirdīgu nāvi, 3) miera traucēšana atdusas vietā, visbiežāk uz kapiem uzceļot māju.
Loģiskās spriestspējas zuduma un neadekvātas rīcības pamatā iespējams arī slimības vai alkohola (šmakovka, ols) radīts reibums; šādos gadījumos mēdz teikt arī, ka šats vodoj.
No psiholoģiskā aspekta raugoties, maldīšanās uztverama par apzinātu iešanu neceļos (krāpšanu). Uz cilvēku, kas blūdej, attiecina teicienu: blondōs kai laidaks. Jēdzienam blūds ir fonētiska un leksiski semantiska līdzība ar vārdu pluts ‘aušanas veids – pinums, kas izskatās pēc mudžekļa’, nievājoši ‘klaidonis, staigulis’ no krievu – плут ‘blēdis; šķelmis; krāpnieks’, sarunvalodā – плутать ‘maldīties’.
Intresting info
Arī literatūrā blūds saistās ar ireālu pasaules izjūtu – ļaušanos kaislei (N. Neikšānīts „Myura kolns”, 1997, 78): aizamērsuši jau visi vokori zam soldonōs ōbeles (uobeļneica) un rūku blūds, un lyupu guņs, un reibšona vysā mīsā, un nōkūtnes gaišais saulainums, kas vylynōt vylynōja dzeitīs sovā spūžajā bezgaleibā.