| Name | Ceļš, ceļš, kelias, road, дарога |
| Author | Valda Čakša |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Ceļš (arī ūļneica, saša, šoseja, lelceļš) – speciāli izveidota zemes josla, kas atvieglo sauszemes transportlīdzekļu, kā arī gājēju kustību. Latgalē ceļam visos laikos ir bijusi utilitāra un simboliska nozīme: 1. Civilizētas teritorijas zīme. 2. Radu līnijas apzīmētājs. 3. Reliģijas, folkloras un literatūras simbols.
1820. g. Krievijas atlants liecina, ka Latgales teritoriju šķērsojuši zemes celi, kas iedalīti 4 šķirās: 1) galvenie pasta celi (Katerinys ceļš); 2) guberņas pasta celi; 3) apriņķa pasta celi; 4) lielceļi. Latgali šķērsoja galvenais Daugavpils–Pleskavas pasta ceļš un Ludzas–Sebežas–Polockas guberņas pasta ceļš. 1872. g. kartē jau redzams, ka Latgali šķērsojis arī 1860. g. atklātais Sanktpīterburgys–Varšavys dzeļžaceļš.
Par ūļneicu sauca galveno solys vai ciema ceļu, kuram abās pusēs līdz iziešanai viensētās atradās zemnīku mājas (sāta), to izmantoja par ganu ceļu, arī zemnieku bērnu rotaļām un jauniešu pastaigām.
LPSR laikā ceļu segumam bez grants sāka izmantot jaunus materiālus: akmens šķembas, bitumenu, asfaltbetonu, cementbetonu u. c. Pēc neatkarības atjaunošanas (1991) ceļu būvniecība ir viena no straujāk augošajām sfērām, jo pēdējos gados ir palielinājies ne tikai valsts finansējums, bet arī ES fondu līdzfinansējums Latvijas infrastruktūras attīstībai.
Latgalē spēcīgo kopības izjūtu vēsturiski ietekmējusi sādžu iedzīvotāju savstarpējā radniecība. Ar katru jaunu dzimšanu rodas jauna radniecības pakāpe; vairāku nepārtraukti turpinātu pakāpju sakaru sauc par līniju jeb ceļu.
Latgaliešu garīguma attīstībā liela nozīme ir pirmajām nodrukātajām reliģiskajām grāmatām (puotoru gruomota), kuras vārdi iezīmē ceļu pie Dīva, mīlestību, piedošanu un egoisma pārvarēšanu caur Jēzus krystaceļa ciešanām.
Laicīgajā literatūrā ceļa tematika un simbolika tiek plaši izmantota. Pirmkārt, gan pamatnozīmē, gan arī pārnestajā. Semantiski tas visbiežāk simbolizē izziņas vai izvēles situāciju. Trimdas literatūrā dominē atziņa, ka izstaigāti gari dzīves celi, bet tie vēl nav golā. Otrkārt, ceļš tiek tēlots kā vērtīborientējošs, psiholoģiski iedvesmojošs darbības virziena rādītājs. Treškārt, izmantotie epiteti norāda uz ceļa tēla saistību ar vēsturi un politiku.
Folklorā ceļa tematika ir ļoti bagātīga: 1) simbolizē cilvēka dzīves gājumu no dzimšanas līdz nāvei; 2) gan tautasdziesmās, gan arī parunās un mīklās apliecina latgaliešu ētiskos ideālus: godīgumu, ticības spēku; 3) norāda uz nepārtrauktību, saikni starp lietām un parādībām, zināmo un noskaidrojamo, saprotamo (savējo) un nesaprotamo (svešo).
1820. g. Krievijas atlants liecina, ka Latgales teritoriju šķērsojuši zemes celi, kas iedalīti 4 šķirās: 1) galvenie pasta celi (Katerinys ceļš); 2) guberņas pasta celi; 3) apriņķa pasta celi; 4) lielceļi. Latgali šķērsoja galvenais Daugavpils–Pleskavas pasta ceļš un Ludzas–Sebežas–Polockas guberņas pasta ceļš. 1872. g. kartē jau redzams, ka Latgali šķērsojis arī 1860. g. atklātais Sanktpīterburgys–Varšavys dzeļžaceļš.
Par ūļneicu sauca galveno solys vai ciema ceļu, kuram abās pusēs līdz iziešanai viensētās atradās zemnīku mājas (sāta), to izmantoja par ganu ceļu, arī zemnieku bērnu rotaļām un jauniešu pastaigām.
LPSR laikā ceļu segumam bez grants sāka izmantot jaunus materiālus: akmens šķembas, bitumenu, asfaltbetonu, cementbetonu u. c. Pēc neatkarības atjaunošanas (1991) ceļu būvniecība ir viena no straujāk augošajām sfērām, jo pēdējos gados ir palielinājies ne tikai valsts finansējums, bet arī ES fondu līdzfinansējums Latvijas infrastruktūras attīstībai.
Latgalē spēcīgo kopības izjūtu vēsturiski ietekmējusi sādžu iedzīvotāju savstarpējā radniecība. Ar katru jaunu dzimšanu rodas jauna radniecības pakāpe; vairāku nepārtraukti turpinātu pakāpju sakaru sauc par līniju jeb ceļu.
Latgaliešu garīguma attīstībā liela nozīme ir pirmajām nodrukātajām reliģiskajām grāmatām (puotoru gruomota), kuras vārdi iezīmē ceļu pie Dīva, mīlestību, piedošanu un egoisma pārvarēšanu caur Jēzus krystaceļa ciešanām.
Laicīgajā literatūrā ceļa tematika un simbolika tiek plaši izmantota. Pirmkārt, gan pamatnozīmē, gan arī pārnestajā. Semantiski tas visbiežāk simbolizē izziņas vai izvēles situāciju. Trimdas literatūrā dominē atziņa, ka izstaigāti gari dzīves celi, bet tie vēl nav golā. Otrkārt, ceļš tiek tēlots kā vērtīborientējošs, psiholoģiski iedvesmojošs darbības virziena rādītājs. Treškārt, izmantotie epiteti norāda uz ceļa tēla saistību ar vēsturi un politiku.
Folklorā ceļa tematika ir ļoti bagātīga: 1) simbolizē cilvēka dzīves gājumu no dzimšanas līdz nāvei; 2) gan tautasdziesmās, gan arī parunās un mīklās apliecina latgaliešu ētiskos ideālus: godīgumu, ticības spēku; 3) norāda uz nepārtrauktību, saikni starp lietām un parādībām, zināmo un noskaidrojamo, saprotamo (savējo) un nesaprotamo (svešo).
Intresting info
Vietējie Latgolys zemes celi bija dalāmi ziemas un vasaras ceļos. Ziemā aizsala ezeri, līči, pūri un pļovys, tad braucēji iebrauca taisnus ceļus, proti, pāri ezeram (L. Latkovskis „Latgaļu uzvōrdi, palames un dzymtas”, 1968, 342): pa tiem brauca uz bazneicu, uz mīstim īsapērkt, uz patmoļom, labeibu samola un tū atvede uz sātu vasalam godam – (..) pōrtykai un (..) lūpbareibai; no mežim izvede byuvmaterialus un molku, nu attoļōkom pļovom sīnu. Latgalē netrūka tādu apdzīvotu vietu, kur pajūgu satiksmi starp kaimiņu sādžām (sādža) varēja uzturēt tikai ziemas laikā un pašā vasaras vidū.