| Name | Pļova, pļava, pieva, meadow, луг |
| Author | Sandra Ūdre |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Pļova (arī štedzere) – daudzgadīgu lakstaugu veidots biotops, gan dabisks veidojums, gan cilvēku iekopts. Latgaliešu apziņā pļova saistās ar: 1. Dabas velti. 2. Naturālās saimniecības resursu. 3. Daudzveidīgu mākslas tēlu vai sižeta norises vietu.
Pļovu bioloģisko daudzveidību galvenokārt nosaka to dažādais mitrums. Latgaliešiem pļovys raksturojumā noteicošā ir tieši zāles kvalitāte. Kopējā pļovys lakstaugu masā tiek pazīti un savākti arī augi, ko izmanto čajā, dziju krāsošanai (kulaini), agrā pavasarī pļovā meklē pirmos zaļumus. Skaistākās puķes izvēlas vainagiem un Juoņa dīnys zālēm.
Īpašumā esošās pļovys kā svarīgs naturālās saimniecības resurss piedāvā daudzas priekšrocības un apliecina zināmu zemnīka turības pakāpi, lai arī iegādātas ne kvalitatīvākās un izdevīgākās.
Tomēr pilnvērtīgu, saimniecisku pļovu izmantošanu līdz pat 20. gs. 30. g. (sādža) Latgalē apgrūtina vairāki apstākļi: platība tikai dažas ha desmitdaļas (pīgrīzums), kam grūti ievērojamas robežas; susedu strīdi par tām; pļovys applūšana (Leiksna); atrašanās tālu no mājām. Siena sagādāšana kļūst par galveno darbu vasarā pēc Pītera dīnys.
Gatavošanās siena laikam vispirms saistīta ar kalorijām un olbaltumvielām bagātas pārtikas sagādāšanu. Ne mazāk svarīgs līdzās pļaušanā nodarbinātajiem vīriešiem ir sieviešu darbs. Lielāka darba apjoma gadījumā rīko tolku.
Latgales gleznotājus piesaista nevis statiskā izolētībā, bet siena pļaušanas procesa dinamikā, piemēram, Vitālija Kalvāna „Siena novākšana” (1959), Arvīda Egles „Siena laikā” (1969); savukārt Pāvels Ostapceva cikla „Kustība ar iedarbības koeficientu” II linogrāfijā (1987) – vēl lielākā filozofiskā vispārinājumā.
Latgaliešu dzejā pļovys tēls atklājas kā daiļrades vai paradīzes metafora.
Krietni pirms latviešu literatūrā populārajām Annas Sakses „Pasakas par ziediem” (1966), jau 20. gs. 20.–40. g., latgaliešu lasītāji iepazīst Naaizmērstulis pasakas par ziediem. Mūsdienu bērnu literatūrā Leontīne Apšeniece pļovu kā rotaļu un bērnības metaforu izvērš dzeju krājumā „Bērnības pļava”.
Pļovu bioloģisko daudzveidību galvenokārt nosaka to dažādais mitrums. Latgaliešiem pļovys raksturojumā noteicošā ir tieši zāles kvalitāte. Kopējā pļovys lakstaugu masā tiek pazīti un savākti arī augi, ko izmanto čajā, dziju krāsošanai (kulaini), agrā pavasarī pļovā meklē pirmos zaļumus. Skaistākās puķes izvēlas vainagiem un Juoņa dīnys zālēm.
Īpašumā esošās pļovys kā svarīgs naturālās saimniecības resurss piedāvā daudzas priekšrocības un apliecina zināmu zemnīka turības pakāpi, lai arī iegādātas ne kvalitatīvākās un izdevīgākās.
Tomēr pilnvērtīgu, saimniecisku pļovu izmantošanu līdz pat 20. gs. 30. g. (sādža) Latgalē apgrūtina vairāki apstākļi: platība tikai dažas ha desmitdaļas (pīgrīzums), kam grūti ievērojamas robežas; susedu strīdi par tām; pļovys applūšana (Leiksna); atrašanās tālu no mājām. Siena sagādāšana kļūst par galveno darbu vasarā pēc Pītera dīnys.
Gatavošanās siena laikam vispirms saistīta ar kalorijām un olbaltumvielām bagātas pārtikas sagādāšanu. Ne mazāk svarīgs līdzās pļaušanā nodarbinātajiem vīriešiem ir sieviešu darbs. Lielāka darba apjoma gadījumā rīko tolku.
Latgales gleznotājus piesaista nevis statiskā izolētībā, bet siena pļaušanas procesa dinamikā, piemēram, Vitālija Kalvāna „Siena novākšana” (1959), Arvīda Egles „Siena laikā” (1969); savukārt Pāvels Ostapceva cikla „Kustība ar iedarbības koeficientu” II linogrāfijā (1987) – vēl lielākā filozofiskā vispārinājumā.
Latgaliešu dzejā pļovys tēls atklājas kā daiļrades vai paradīzes metafora.
Krietni pirms latviešu literatūrā populārajām Annas Sakses „Pasakas par ziediem” (1966), jau 20. gs. 20.–40. g., latgaliešu lasītāji iepazīst Naaizmērstulis pasakas par ziediem. Mūsdienu bērnu literatūrā Leontīne Apšeniece pļovu kā rotaļu un bērnības metaforu izvērš dzeju krājumā „Bērnības pļava”.
Intresting info
Izrādās: tumšzaļos un raupjos aškus (aši, oški ‘ziemzaļā kosa’, Equisetum hyemale; līdzīgās formas dēļ par tiem sauc arī doņus (Juncus)) var izmantot par abrazīvu sūkli piedegušu katlu un nepulētu koka mēbeļu beršanai.