| Name | Čajs, tēja, arbata, tea, гарбата |
| Author | Inga Belasova |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Čajs (ari teja) – tonizējošs un aromātisks bezalkoholisks dzēriens, kas Latgolys kultūrvēsturiskajā kontekstā ir skatāms kā: 1. Dziednieciskos nolūkos izmantojams pašmāju augu, ziedu, sakņu, mizu un sēklu novārījums. 2. Pirktais čajs. 3. Pārnestā nozīmē: susla, alkoholisks dzēriens, čefirs. Čaja nosaukums saistās ar krievu – чай ‘tēja’, kas pārņemts no ķīniešu valodas cha-yeh.
Augu izmantošana ārstēšanā tiek uzskatīta par pirmo dziedniecību. Mūsu senči bija pārliecināti, ka dziednieciskie augi, apveltīti ar burvju spēku (čaraunīks). Pašlaik populāras ir zemnieku saimniecības, kas veiksmīgi nodarbojas ar ārstniecības augu audzēšanu un zāļu tēju maisījumu gatavošanu.
Tiek uzskatīts, ka čaja dzimtene ir Ķīna un Indoķīnas pussala. Eiropā to ieveda 16. gs. beigās, savukārt Latgales teritorijā tas parādījās 19. gs. otrajā pusē. Līdz pat Otrajam pasaules karam čajs bija samērā rets un eksotisks dzēriens, ko atļāvās baudīt tikai svētku reizēs. Agrāk tika izmantots stiprs tējas lapu uzlējums (zavarka), ko atšķaidīja ar ūdeni, savukārt mūsdienās priekšroka tiek dota vienreizējiem čaja uzlējumiem, t. s. tējas maisiņiem.
Savukārt padomju laikos īpašā cieņā bija gruzīnu čajs. Ap 20. gs. 70. g. šīs tējas kvalitāte pasliktinājās un, pateicoties tā laika draudzīgajiem sakariem ar Indiju, intensīvi sāka importēt indiešu čaju, kas kļuva par padomju laika brenda preci.
Čaja pieejamība veicināja tā lietošanu ikdienā, radot savdabīgu tējas etiķeti un tradīciju: aizīt/atīt iz čaju. Sapnī redzēts čajs vēsta par negaidīta viesa (gosts) ierašanos.
20. gs. sāk. alkoholisma apkarošanas nolūkos periodikā tika aktualizēta čaja dzeršana, kas mērķtiecīgi un didaktiski mēģināja izskaust alkohola lietošanas netikumus. No krievu – чифиp/чифирь aizgūtais stipra čaja novārījuma apzīmējums jeb čefirs (~100 g melnā čaja zāļu uz 1 glāzi ūdens) figurē sarunvalodā. Šim dzērienam raksturīga psihoaktīva iedarbība uz cilvēka organismu, kas var izraisīt atkarību. To parasti aplūko saistībā ar cietuma vai armijas (dzeds) vidi, kur tā gatavošanas un lietošanas īpatnības ir izvērtušās savdabīgā rituālā. Tā lietošana bijusi aktuāla arī pašmāju hipijiem 20. gs. 90. g.
Augu izmantošana ārstēšanā tiek uzskatīta par pirmo dziedniecību. Mūsu senči bija pārliecināti, ka dziednieciskie augi, apveltīti ar burvju spēku (čaraunīks). Pašlaik populāras ir zemnieku saimniecības, kas veiksmīgi nodarbojas ar ārstniecības augu audzēšanu un zāļu tēju maisījumu gatavošanu.
Tiek uzskatīts, ka čaja dzimtene ir Ķīna un Indoķīnas pussala. Eiropā to ieveda 16. gs. beigās, savukārt Latgales teritorijā tas parādījās 19. gs. otrajā pusē. Līdz pat Otrajam pasaules karam čajs bija samērā rets un eksotisks dzēriens, ko atļāvās baudīt tikai svētku reizēs. Agrāk tika izmantots stiprs tējas lapu uzlējums (zavarka), ko atšķaidīja ar ūdeni, savukārt mūsdienās priekšroka tiek dota vienreizējiem čaja uzlējumiem, t. s. tējas maisiņiem.
Savukārt padomju laikos īpašā cieņā bija gruzīnu čajs. Ap 20. gs. 70. g. šīs tējas kvalitāte pasliktinājās un, pateicoties tā laika draudzīgajiem sakariem ar Indiju, intensīvi sāka importēt indiešu čaju, kas kļuva par padomju laika brenda preci.
Čaja pieejamība veicināja tā lietošanu ikdienā, radot savdabīgu tējas etiķeti un tradīciju: aizīt/atīt iz čaju. Sapnī redzēts čajs vēsta par negaidīta viesa (gosts) ierašanos.
20. gs. sāk. alkoholisma apkarošanas nolūkos periodikā tika aktualizēta čaja dzeršana, kas mērķtiecīgi un didaktiski mēģināja izskaust alkohola lietošanas netikumus. No krievu – чифиp/чифирь aizgūtais stipra čaja novārījuma apzīmējums jeb čefirs (~100 g melnā čaja zāļu uz 1 glāzi ūdens) figurē sarunvalodā. Šim dzērienam raksturīga psihoaktīva iedarbība uz cilvēka organismu, kas var izraisīt atkarību. To parasti aplūko saistībā ar cietuma vai armijas (dzeds) vidi, kur tā gatavošanas un lietošanas īpatnības ir izvērtušās savdabīgā rituālā. Tā lietošana bijusi aktuāla arī pašmāju hipijiem 20. gs. 90. g.
Intresting info
Jaunā dzēriena parādīšanās veicināja amizantu sadzīvisku situāciju veidošanos, ko neapzināti radīja neprasme apieties ar jauno produktu (D. Kraukle „Gadatirgi Latvijā: Latgale”, 2011, 35): Ōntōns (Ontons) no Pēterpils (Picers) atveda „samovāru” un paciņu tējas. (..) Ōntōns iet gulēt un sievai saka: „Matiļda, as paguliešu, a tu izvōrej čaja pa tū laiku.” Mājās ir krievu krāsns, čuguna pods, kurā sieva iemet tējas paku, ūdeni virsū un vāra. (..) sieva sauc: „Ōntōn, Ōntōn, celīs! Celīs čaja āstu! Pīvyra škeistums kai rōvejs, nūleiju. A bīzumi kai kōpusti!”