| Name | Dzeds, vectēvs, senelis, grandfather, дзед |
| Author | Inga Belasova |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Dzeds (arī dāds, tieteņš, vacka, vaciks): 1. Vecākās paaudzes pārstāvis: 1) vecs vīrietis, 2) vectēvs. 2. Gudrā arhetips. 3. Armijas kontekstā lietots žargonisms.
Latgolys saimēs izkoptie patriarhālie uzskati ļāva dzedam ieņemt dominējošo vietu tajā.
Parasti tiem, kam bija savi bērni un mājas, vacuma maize tika nodrošināta. Toties pasakās ir atrodams arhaisks motīvs par ragaviņām (Rogovka), ar kurām dēls ziemā velk dzedu uz mežu, kur to atstāj nāvei.
Senču gariem veltītais piemiņas kults Veceles, ko Latgalē sauc arī par tēvu dienām saistījās ar radu un susedu pulcēšanos, psalmu (saļmys) dziedāšanu un senču garu mielošanu.
Pasakās dzedam ir atvēlēta labā vecīša loma, bet literatūrā dzeda tēls ir ambivalents. Atmiņu tēlojumos tas saistās ar vectēva, padomdevēja vai labsirdīga bazneickunga tēlu. Folkloras teksti apliecina īpaši siltas attiecības starp dzedu un mazbērniem. Dzejā dzeds figurē arī kā mantkārīgs, naidīgs un visnotaļ peļams personāžs. Dziesmas „Vacinkais” motīvs ataino tipisku 20. gs. sāk. precību ainu (kuozys) un stāsta par paredzēto gados vecāka kunga un jaunas meitenes savienību.
Uzkrātā dzīves pieredze un paaudžu paaudzēs atzīto tradīciju un likumu sargāšana veido dzedu par daudzpusīgu personību, kuras pamatā ir apgarotība un dzīvesziņa. Akcentējot garīgo principu, dzeds līdzinās gudrā vīra arhetipam, pie kura pēc padoma nāk it visi. Gudrā arhetips daudzkārt ir atspoguļots latgaliešu pasakās – lielākoties kā veceits, kas simbolizē taisnību, pagānu (nakryškuons) dievu, bet vēlāk arī kristiānisma ideoloģiju.
Žargonisms dzeds (dzeduška) apzīmē armijā pastāvošās neformālās iekšējās karavīru komunikācijas iniciācijas pakāpi, kas ir veidojusies padomju laiku armijas vidē. Dzedi – personas, kas jau ir nodienējušas lielāko daļu sava dienesta un kurām raksturīga likumu un morāles normu neievērošana. Tiem piemīt visas brutālā vīra privilēģijas, ieskaitot izvairīšanos no dažādu darbu veikšanas, arī fizisku un psiholoģisku zemāka statusa pārstāvju (duhu, čerpaku) pazemošanu. Neoficiālās hierarhijas sistēmas kontekstā pārāks par dzedu ir dzembeļs ‘atvaļināts karavīrs’.
Latgolys saimēs izkoptie patriarhālie uzskati ļāva dzedam ieņemt dominējošo vietu tajā.
Parasti tiem, kam bija savi bērni un mājas, vacuma maize tika nodrošināta. Toties pasakās ir atrodams arhaisks motīvs par ragaviņām (Rogovka), ar kurām dēls ziemā velk dzedu uz mežu, kur to atstāj nāvei.
Senču gariem veltītais piemiņas kults Veceles, ko Latgalē sauc arī par tēvu dienām saistījās ar radu un susedu pulcēšanos, psalmu (saļmys) dziedāšanu un senču garu mielošanu.
Pasakās dzedam ir atvēlēta labā vecīša loma, bet literatūrā dzeda tēls ir ambivalents. Atmiņu tēlojumos tas saistās ar vectēva, padomdevēja vai labsirdīga bazneickunga tēlu. Folkloras teksti apliecina īpaši siltas attiecības starp dzedu un mazbērniem. Dzejā dzeds figurē arī kā mantkārīgs, naidīgs un visnotaļ peļams personāžs. Dziesmas „Vacinkais” motīvs ataino tipisku 20. gs. sāk. precību ainu (kuozys) un stāsta par paredzēto gados vecāka kunga un jaunas meitenes savienību.
Uzkrātā dzīves pieredze un paaudžu paaudzēs atzīto tradīciju un likumu sargāšana veido dzedu par daudzpusīgu personību, kuras pamatā ir apgarotība un dzīvesziņa. Akcentējot garīgo principu, dzeds līdzinās gudrā vīra arhetipam, pie kura pēc padoma nāk it visi. Gudrā arhetips daudzkārt ir atspoguļots latgaliešu pasakās – lielākoties kā veceits, kas simbolizē taisnību, pagānu (nakryškuons) dievu, bet vēlāk arī kristiānisma ideoloģiju.
Žargonisms dzeds (dzeduška) apzīmē armijā pastāvošās neformālās iekšējās karavīru komunikācijas iniciācijas pakāpi, kas ir veidojusies padomju laiku armijas vidē. Dzedi – personas, kas jau ir nodienējušas lielāko daļu sava dienesta un kurām raksturīga likumu un morāles normu neievērošana. Tiem piemīt visas brutālā vīra privilēģijas, ieskaitot izvairīšanos no dažādu darbu veikšanas, arī fizisku un psiholoģisku zemāka statusa pārstāvju (duhu, čerpaku) pazemošanu. Neoficiālās hierarhijas sistēmas kontekstā pārāks par dzedu ir dzembeļs ‘atvaļināts karavīrs’.
Intresting info
Agrāk vajadzības gadījumos uz pagasta sapulci (veči) tika sasaukti visi pieaugušie ciema vīrieši, lai pārrunātu svarīgus jautājumus (B. Briška „Latgola muna tāvzeme”, 1984, 132): Pīauguša veirīša cenzu varēja īgyut: a) ar precēšonūs; b) ar īšonu uz „lūzem” (jaunekļus tod krīvu armijā īsauce lūzēšonas kōrteibā). Sīvītes un bārni „skotkā” (sapuļcē) napīsadalēja.