| Name | Mežs, mežs, miškas, forest, лес |
| Author | Valda Čakša |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Mežs (arī vacums, slēsnis, gārša, smalknis, peiss, skuts, ratūksnis, deksnis) ir teritorija, kur ir augsts koku blīvums un sarežģīts augu kopdzīves veidojums, kurā viss ir vienots ar neskaitāmām redzamām un neredzamām saitēm. Mežs ir viena no lielākajām bagātībām, kas vienmēr bijusi nepieciešama cilvēkam kā: 1. Koksnes un citu labumu krātuve. 2. Būtiska apkārtējās ainavas sastāvdaļa un dzīves skola. 3. Prieka un iedvesmas avots. 4. Patvērums, glābiņš vai slēpnis.
Pašreiz vērojamais meža izvietojums ir veidojies vēsturiski, un to ievērojami ietekmējusi dabas apstākļu dažādība un cilvēka saimnieciskā darbība, it sevišķi lauksaimniecības attīstība. Īpaša nozīme meža vēsturē ir līdumu zemkopībai. 19. gs. I pusē līdumu zemkopība bija izsmēlusi savas iespējas, taču tās paliekas saglabājās.
Cilvēki medīja mežā zvērus, vāca riekstus, ogas un sēnes. Arī mūsdienu krīzes situācijā sēņu un ogu nozīme Latvijas tautsaimniecībā pieaug. Līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu mežrūpniecībā un meža izmantošanā dominē kokmateriālu eksports.
Latgales reģiona teritorijai (Latgola) ir tipiska mozaīkveida ainava. Reģionā ir 4 nacionāli aizsargājamas meža teritorijas (Augšzemes apvidus, Augšdaugava, Nīcgaļu mežs un Kaučers).
Izzūdot tradicionālajam dzīvesveidam, pieaug ilgas pēc dabiskā meža klusuma, mistiskās meža vides, ogu un sēņu aromāta.
Folklorā meža vide – koki, augi un dzīvnieki – ir gan pielūgta, gan arī tai piedēvētas negatīvas īpašības. Vienu no populārākajām rotaļām „Guoju pa mežu” tāpat kā tautasdziesmu „Aiz azara malni meži” pazīst arī ārpus Latgales.
Mežā un purvos no laicīgās vai garīgās varas pārmaiņām sākotnēji slēpās brīvie latvieši (nakryškuons), vēlāk arī cittautieši. Mežs uzņēma ne tikai atsevišķus cilvēkus, tajos patvērumu no vajātājiem rada veselas ļaužu grupas, piemēram, vecticībnieki (staraveri) 17. gs. beigās. Abu pasaules karu un varas maiņu laikā Latgales mežūs slepeni uzturējās dažādas militārās grupas, tur slēpās arī dezertieri.
Pašreiz vērojamais meža izvietojums ir veidojies vēsturiski, un to ievērojami ietekmējusi dabas apstākļu dažādība un cilvēka saimnieciskā darbība, it sevišķi lauksaimniecības attīstība. Īpaša nozīme meža vēsturē ir līdumu zemkopībai. 19. gs. I pusē līdumu zemkopība bija izsmēlusi savas iespējas, taču tās paliekas saglabājās.
Cilvēki medīja mežā zvērus, vāca riekstus, ogas un sēnes. Arī mūsdienu krīzes situācijā sēņu un ogu nozīme Latvijas tautsaimniecībā pieaug. Līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu mežrūpniecībā un meža izmantošanā dominē kokmateriālu eksports.
Latgales reģiona teritorijai (Latgola) ir tipiska mozaīkveida ainava. Reģionā ir 4 nacionāli aizsargājamas meža teritorijas (Augšzemes apvidus, Augšdaugava, Nīcgaļu mežs un Kaučers).
Izzūdot tradicionālajam dzīvesveidam, pieaug ilgas pēc dabiskā meža klusuma, mistiskās meža vides, ogu un sēņu aromāta.
Folklorā meža vide – koki, augi un dzīvnieki – ir gan pielūgta, gan arī tai piedēvētas negatīvas īpašības. Vienu no populārākajām rotaļām „Guoju pa mežu” tāpat kā tautasdziesmu „Aiz azara malni meži” pazīst arī ārpus Latgales.
Mežā un purvos no laicīgās vai garīgās varas pārmaiņām sākotnēji slēpās brīvie latvieši (nakryškuons), vēlāk arī cittautieši. Mežs uzņēma ne tikai atsevišķus cilvēkus, tajos patvērumu no vajātājiem rada veselas ļaužu grupas, piemēram, vecticībnieki (staraveri) 17. gs. beigās. Abu pasaules karu un varas maiņu laikā Latgales mežūs slepeni uzturējās dažādas militārās grupas, tur slēpās arī dezertieri.
Intresting info
Interesanti („Dzeive”, 1964, Nr. 64. 28), ka arī mežu Latgalē saukuši par vacumu un kas figurej kai īpašvōrds un vītas nūsaukums, ir lelas bolkas, byuvu materiali, bolkas mōjom, tyltim sejas.