| Name | „Guoju pa mežu”, „Gāju pa mežu”, „Vaikščiojau po mišką”, “I walked around a forest”, “Iшоў па лесе” |
| Author | Solvita Pošeiko |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
„Guoju pa mežu” – plaši pazīstama latgaliešu sadzīves tautasdziesma, kas nostabilizējusies tautas apziņā kā: 1. Precību dziesma. 2. Tradicionālās nodarbes reprezentētāja. 3. Mītiskās laiktelpas atainotāja.
„Guoju pa mežu” ir trohaja pantmērā veidota tautasdziesma, kas lielākoties iekļauta visu latgalīšu folkloras kopu, arī korporācijas „Gersicania” kvinteta, Aijas, Kārļa Ārgaļa, grupas „3 stenori”, Andra Eriņa un Jāņa Auzāna repertuārā. Jauna tautasdziesmas muzikālā apdare un mūsdienīgs izpildījums ir grupai „Green Novice”. Neierobežotā dalībnieku skaita dēļ tā tiek bieži izmantota viesībās kā rotaļdziesma. „Guoju pa mežu” ir viena no retajām latgaliešu tautasdziesmām, kas melodijas un ritmiskuma dēļ tautā ir labi zināma.
Tautasdziesma „Guoju pa mežu” ataino jauniešu saziņu pirms precībām (kuozys). Tautasdziesmai ir pieejami divi varianti, kas atšķiras ar dialoga partneri: populārākajā versijā tas ir dialogs starp jaunu puisi un meitu, otrā – starp puisi un vidutāju. Abos gadījumos jaunās meitas šūpināšana ir uztverama simboliski – kā precinieka apņemšanās uzņemties rūpes un atbildību par viņu.
Teksta sākumā ir aktualizēta medniecības tematika, atainojot meklēšanas un iegūšanas (medījuma, līgavas, miera un patvēruma), arī pārtapšanas (iniciācijas) motīvu. Sākot ar 18. gs., medības ir uztveramas divējādi: kā priviliģēta muižnieku nodarbe un izklaide, piem., Rudzātu muižas teritorijā Borhu dzimtas muižnieki sev piederošajos mežos ir rīkojuši lielas medības, un kā zemnīku klaušas muižnieku mežos. Brīvas medības zemniekiem bija liegtas.
„Guoju pa mežu” ir stabils vārdu savienojums folklorā, sevišķi pasakās, arī literatūrā, atainojot personāža uzturēšanos šajā telpā. Kustība pa mežu vienmēr paredz pārmaiņas un jaunas pieredzes iegūšanu: kāda sastapšanu, kaut kā atrašanu, nokļūšanu citā, neparedzētā vietā u. tml., vērtību pārvērtēšanu. Par māju un patvēruma simbolu tas ir kļuvis Antona Rupaiņa romānā „Baltie tēvi” un Kazimira Buiņicka (K. Buinickis) romānā „Priestera Jordana atmiņas”, atainojot brīvo latviešu (nakryškuons) pasaulsuztveri un dzīves telpu.
„Guoju pa mežu” ir trohaja pantmērā veidota tautasdziesma, kas lielākoties iekļauta visu latgalīšu folkloras kopu, arī korporācijas „Gersicania” kvinteta, Aijas, Kārļa Ārgaļa, grupas „3 stenori”, Andra Eriņa un Jāņa Auzāna repertuārā. Jauna tautasdziesmas muzikālā apdare un mūsdienīgs izpildījums ir grupai „Green Novice”. Neierobežotā dalībnieku skaita dēļ tā tiek bieži izmantota viesībās kā rotaļdziesma. „Guoju pa mežu” ir viena no retajām latgaliešu tautasdziesmām, kas melodijas un ritmiskuma dēļ tautā ir labi zināma.
Tautasdziesma „Guoju pa mežu” ataino jauniešu saziņu pirms precībām (kuozys). Tautasdziesmai ir pieejami divi varianti, kas atšķiras ar dialoga partneri: populārākajā versijā tas ir dialogs starp jaunu puisi un meitu, otrā – starp puisi un vidutāju. Abos gadījumos jaunās meitas šūpināšana ir uztverama simboliski – kā precinieka apņemšanās uzņemties rūpes un atbildību par viņu.
Teksta sākumā ir aktualizēta medniecības tematika, atainojot meklēšanas un iegūšanas (medījuma, līgavas, miera un patvēruma), arī pārtapšanas (iniciācijas) motīvu. Sākot ar 18. gs., medības ir uztveramas divējādi: kā priviliģēta muižnieku nodarbe un izklaide, piem., Rudzātu muižas teritorijā Borhu dzimtas muižnieki sev piederošajos mežos ir rīkojuši lielas medības, un kā zemnīku klaušas muižnieku mežos. Brīvas medības zemniekiem bija liegtas.
„Guoju pa mežu” ir stabils vārdu savienojums folklorā, sevišķi pasakās, arī literatūrā, atainojot personāža uzturēšanos šajā telpā. Kustība pa mežu vienmēr paredz pārmaiņas un jaunas pieredzes iegūšanu: kāda sastapšanu, kaut kā atrašanu, nokļūšanu citā, neparedzētā vietā u. tml., vērtību pārvērtēšanu. Par māju un patvēruma simbolu tas ir kļuvis Antona Rupaiņa romānā „Baltie tēvi” un Kazimira Buiņicka (K. Buinickis) romānā „Priestera Jordana atmiņas”, atainojot brīvo latviešu (nakryškuons) pasaulsuztveri un dzīves telpu.
Intresting info
Par medībām kā vienu no senākajiem nodarbošanās veidiem Latgalē liecina senie Lubānas (Lubuons) un Ludzys ezera sēkļos atrastie mednieku lietotie priekšmeti, attiecināmi jau uz mezolītu. Piem., vietvārds Kušneri un Kušnerova (Cyblys nov.) un antroponīms Kušners (no poļu kuśnierz ‘ādiņu taisītājs’) ir liecības, ka vēl 18. gs. Ludzas apkaimes ūdeņi bijuši bagāti ar bebriem un ka vietējie iedzīvotāji tos medījuši un apstrādātās ādiņas sūtījuši uz Poliju.