| Name | Kuozys, kāzas, vestuvės, wedding, вяселле |
| Author | Angelika Juško-Štekele |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Kuozys (arī vedeibys, laulobys) ir viens no trim galvenajiem cilvēka mūža godiem, kas pasaules tautu priekšstatos tradicionāli simbolizē pilnību, veselumu un pretstatu savienošanos. Kuozu īpašo nozīmi Latgolā nosaka: 1. Vēsturiski mainīgā kuozu kā mītiska precedenta ritualizācija. 2. Kristietības ietekme kuozu simboliskajā izpratnē un rituālos. 3. Iniciālā kuozu goda simbolika. 4. Kuozu motīvs kultūrā.
Kuozu mitoloģizētā vēsture sākas ar kosmoloģisko debesu kuozu motīvu, kur kuozu dalībnieki ir antropomorfizēti debesu spīdekļi. Līdzīgi kā citi mitoloģiskie precedenti, arī šis, pārnests zemes plaknē, paredz regulāru atkārtojumu kuozu rituālā gan dzīvnieku, gan cilvēku pasaulē. Senākos totēmiskos priekšstatus saglabājuši pasaku motīvi par cilvēku precībām ar dzīvniekiem – vēzi, zalkti (tuorps), vardi u. c.
Senākais no sievas iegūšanas paņēmieniem esot bijis laulības starp asinsradiniekiem, kas atskaņu veidā sastopams arī latgaliešu pasakās un tautasdziesmās. Daudzveidīgas reminiscences kuozu rituālā atstājusi jau viduslaikos visā Eiropā plaši izplatītā līgavu zagšana. Tās ietekme izpaužas kā sāncensība starp līgavas pavadoņiem ponuoksnīkim un līgavaiņa pavadoņiem vedējim (svuoti). Spilgtākā šo sacensību daļa ir apdziedāšanās (stuomači). Kuozu rituālā vērojamas arī senākās līgavas pirkšanas tradīcijas paliekas.
Līgavas nolūkošanā puisim līdz pat 20. gs. 30. g. ne vienmēr bijusi izvēles brīvība. Kuozu sakrālā simbolika atklājas kristietības priekšstatos, pārnestajā nozīmē traktējot kā svēto laulība starp Jēzu un Baznīcu (bazneica). Būtiskākie katolisko (katuoli) kuozu rituāli saistīti ar t. s. lauleibys sakramentu, kur pašas laulības izpaužas kā svinīgs zvērests priestera un liecinieku klātbūtnē.
Kuozys ietver daudzveidīgas rituālās izspēles, kas vērstas uz nākamā dzīves posma labklājības (pārticības un saticības) nodrošināšanu. Kuozu iniciālā transformācija vairumā gadījumu liecina par būtiskām izmaiņām tieši sievietes dzīvē. Šo izmaiņu kulminācijas brīdis ir mičuošona, kad jaunajai sievai tiek noņemts vainags un uzlikta sievas aube, Latgalē saukta arī lynauts, mička. Uz jaunu sociālo statusu norāda laulību gredzens, to apliecina arī sievietes uzvārda un dzīvesvietas maiņa.
20. gs. beigās kuozu tradīcijas Latgalē piedzīvo atdzimšanu jaunā – teatrālu uzvedumu – veidā. 1974. g. Rēzeknis Tautys teatris izrāda etnogrāfisko uzvedumu „Kāzas Latgalē” (O. Kūkuoja scenārijs), 2005. g. par godu Raiņa 140. jubilejai Jasmuižā notika vērienīga kuozu izspēle „Kuozys Jasmuižā” (režisore Solvita Brūvere, Janīnas Kursītes scenārijs), 2010. g. tradīciju turpina uzvedums „Kuozys Latgolā” (idejas autore Ilga Šuplinska).
Kuozu mitoloģizētā vēsture sākas ar kosmoloģisko debesu kuozu motīvu, kur kuozu dalībnieki ir antropomorfizēti debesu spīdekļi. Līdzīgi kā citi mitoloģiskie precedenti, arī šis, pārnests zemes plaknē, paredz regulāru atkārtojumu kuozu rituālā gan dzīvnieku, gan cilvēku pasaulē. Senākos totēmiskos priekšstatus saglabājuši pasaku motīvi par cilvēku precībām ar dzīvniekiem – vēzi, zalkti (tuorps), vardi u. c.
Senākais no sievas iegūšanas paņēmieniem esot bijis laulības starp asinsradiniekiem, kas atskaņu veidā sastopams arī latgaliešu pasakās un tautasdziesmās. Daudzveidīgas reminiscences kuozu rituālā atstājusi jau viduslaikos visā Eiropā plaši izplatītā līgavu zagšana. Tās ietekme izpaužas kā sāncensība starp līgavas pavadoņiem ponuoksnīkim un līgavaiņa pavadoņiem vedējim (svuoti). Spilgtākā šo sacensību daļa ir apdziedāšanās (stuomači). Kuozu rituālā vērojamas arī senākās līgavas pirkšanas tradīcijas paliekas.
Līgavas nolūkošanā puisim līdz pat 20. gs. 30. g. ne vienmēr bijusi izvēles brīvība. Kuozu sakrālā simbolika atklājas kristietības priekšstatos, pārnestajā nozīmē traktējot kā svēto laulība starp Jēzu un Baznīcu (bazneica). Būtiskākie katolisko (katuoli) kuozu rituāli saistīti ar t. s. lauleibys sakramentu, kur pašas laulības izpaužas kā svinīgs zvērests priestera un liecinieku klātbūtnē.
Kuozys ietver daudzveidīgas rituālās izspēles, kas vērstas uz nākamā dzīves posma labklājības (pārticības un saticības) nodrošināšanu. Kuozu iniciālā transformācija vairumā gadījumu liecina par būtiskām izmaiņām tieši sievietes dzīvē. Šo izmaiņu kulminācijas brīdis ir mičuošona, kad jaunajai sievai tiek noņemts vainags un uzlikta sievas aube, Latgalē saukta arī lynauts, mička. Uz jaunu sociālo statusu norāda laulību gredzens, to apliecina arī sievietes uzvārda un dzīvesvietas maiņa.
20. gs. beigās kuozu tradīcijas Latgalē piedzīvo atdzimšanu jaunā – teatrālu uzvedumu – veidā. 1974. g. Rēzeknis Tautys teatris izrāda etnogrāfisko uzvedumu „Kāzas Latgalē” (O. Kūkuoja scenārijs), 2005. g. par godu Raiņa 140. jubilejai Jasmuižā notika vērienīga kuozu izspēle „Kuozys Jasmuižā” (režisore Solvita Brūvere, Janīnas Kursītes scenārijs), 2010. g. tradīciju turpina uzvedums „Kuozys Latgolā” (idejas autore Ilga Šuplinska).
Intresting info
Jaunā pāra auglības nodrošināšanai kalpoja dažādas ar erotisku simboliku saistītas izdarības un tradīcijas, piem., t. s. pišamais krakls (J. Kursīte „Kāzas Latgalē”, 2008, 42): da zemei, prīškā caurums i apleik tei vīteņa ar šolka dīgim izšyusteita, ar lapeņom apleik, lynu driebis).