| Name | Tuorps, čūska, gyvatė, snake, змяя |
| Author | Solvita Pošeiko |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgales kultūrvidē tuorps (arī čyuška, cyuška) maģisko īpašību dēļ aplūkojams kā: 1. Latvijas rāpuļu dzimtas pārstāvis. 2. Maģisks kustonis: 2.1. Totēms. 2.2. Bieds. 2.3. Ārstniecības līdzeklis. 2.4. Pārnestā nozīmē cilvēks.
Savvaļā Latgolā tāpat kā pārējā Latvijā sastopamas 3 tuorpu sugas: 2 zalkšu dzimtas (zalktis, gludenais tuorps) un 1 odžu dzimtas (odze). Tuorpi labprāt uzturas mitrās vietās un pārtiek no abiniekiem, putnu mazuļiem, retāk no zivīm, taču ilgi var iztikt bez ēdiena (apmēram 300 dienu).
Tuorps kā maģisks kustonis reprezentē saikni ar dievišķo pasauli, nemitīgi mainīgu un plūstošu kustību. Pagānisma tradīcijā (nakryškuons) tuorps, sevišķi zalktis, ir pielūgsmes objekts – dvēseles dzīvnieks, kas tiek barots un apdāvināts, arī talismans – gudrības simbols.
Tuorps sevī apvieno pretmetus – sievišķo un vīrišķo. Bieži melns tuorps ir govju Mārša (Piena māte). Arī tuorpa saikne ar zemi norāda uz sievišķo sākotni. Vīrišķā pirmsākums attiecināms uz tuorpa aizsargājošo funkciju; nerātnajās tautasdziesmās tuorps ir vīrišķā spēka nesējs un auglības spēks, simbolizējot fallu.
Tuorps kā raksta ornaments parādās latgalīšu tērpos, piemēram, kreklos, sagšās, un roku aptinumos, Latgolys keramikā, dejās (dziga) un rotaļās, saistoties ar kustību, ciklisko laika ritumu un aizsargājošo funkciju.
Ar kristietības nostiprināšanos tuorps tiek uztverts kā pavedinātājs, kas veicina ļaunumu un grēkā krišanu. Bīskapa scepterī (zizlī) tuorps atgādina par nepieciešamo modrību un garīgo spēku kārdinājuma un ļaunuma pārvarēšanā.
Tuorps kā bieds tiek uztverts cilvēka dzīvībai bīstamā koduma un ķermeņa aukstuma, arī folklorā atainotā pūķa – tuorps ar vairākām galvām – dēļ. Lai novērstu tuorpa koduma iespējamās sekas (cilvēkam vai lopam), folklorā atrodamas daudzas pamācības. Tuorps ir gan medicīnisks, gan arī īpašu spēju iegūšanas līdzeklis. Ārstniecībai noder arī tuorpa āda. Latgaliešu folklorā noburtais cilvēks parasti ir precību gados; lai to atbrīvotu, visbiežāk ir nepieciešams tuorpu noskūpstīt. Tāpat folklorā bieži atainots motīvs, kad tuorps savu cilvēcisko ķermeni spēj saglabāt tik ilgi, kamēr tuorpa āda ir nepieejama. Par dabas elementu izmantošanu uzvārdos liecina arī Latgalē (sevišķi Bolvūs) bieži sastopamais uzvārds Zelčs (Zelča), arī Zeļčs (Zeļča).
Savvaļā Latgolā tāpat kā pārējā Latvijā sastopamas 3 tuorpu sugas: 2 zalkšu dzimtas (zalktis, gludenais tuorps) un 1 odžu dzimtas (odze). Tuorpi labprāt uzturas mitrās vietās un pārtiek no abiniekiem, putnu mazuļiem, retāk no zivīm, taču ilgi var iztikt bez ēdiena (apmēram 300 dienu).
Tuorps kā maģisks kustonis reprezentē saikni ar dievišķo pasauli, nemitīgi mainīgu un plūstošu kustību. Pagānisma tradīcijā (nakryškuons) tuorps, sevišķi zalktis, ir pielūgsmes objekts – dvēseles dzīvnieks, kas tiek barots un apdāvināts, arī talismans – gudrības simbols.
Tuorps sevī apvieno pretmetus – sievišķo un vīrišķo. Bieži melns tuorps ir govju Mārša (Piena māte). Arī tuorpa saikne ar zemi norāda uz sievišķo sākotni. Vīrišķā pirmsākums attiecināms uz tuorpa aizsargājošo funkciju; nerātnajās tautasdziesmās tuorps ir vīrišķā spēka nesējs un auglības spēks, simbolizējot fallu.
Tuorps kā raksta ornaments parādās latgalīšu tērpos, piemēram, kreklos, sagšās, un roku aptinumos, Latgolys keramikā, dejās (dziga) un rotaļās, saistoties ar kustību, ciklisko laika ritumu un aizsargājošo funkciju.
Ar kristietības nostiprināšanos tuorps tiek uztverts kā pavedinātājs, kas veicina ļaunumu un grēkā krišanu. Bīskapa scepterī (zizlī) tuorps atgādina par nepieciešamo modrību un garīgo spēku kārdinājuma un ļaunuma pārvarēšanā.
Tuorps kā bieds tiek uztverts cilvēka dzīvībai bīstamā koduma un ķermeņa aukstuma, arī folklorā atainotā pūķa – tuorps ar vairākām galvām – dēļ. Lai novērstu tuorpa koduma iespējamās sekas (cilvēkam vai lopam), folklorā atrodamas daudzas pamācības. Tuorps ir gan medicīnisks, gan arī īpašu spēju iegūšanas līdzeklis. Ārstniecībai noder arī tuorpa āda. Latgaliešu folklorā noburtais cilvēks parasti ir precību gados; lai to atbrīvotu, visbiežāk ir nepieciešams tuorpu noskūpstīt. Tāpat folklorā bieži atainots motīvs, kad tuorps savu cilvēcisko ķermeni spēj saglabāt tik ilgi, kamēr tuorpa āda ir nepieejama. Par dabas elementu izmantošanu uzvārdos liecina arī Latgalē (sevišķi Bolvūs) bieži sastopamais uzvārds Zelčs (Zelča), arī Zeļčs (Zeļča).
Intresting info
Bieži eifēmismi izmantoti buramvārdos (zababoni), lai aizbiedētu tuorpu (K. Straubergs „Latviešu buramie vārdi. Maģija un buramo vārdu tematika”, 1939, 226) – Marga, marga, svoti (svuoti) brauc – vai ārstētu tuorpa kodumu (J. Vilmane (sak.) „Vārkavas novada mutvārdu daiļrades pūrs, II”, 2009, 112): Vacais Kudiņš (..) pajiems iudins trauku i sōcs vōrdōt. Kaut kū runōjis, it kai lyudz Dīvu, lai paleidz tuorpa sakūstajam cylvākam. Tuorpu saucs vysōdūs meilynomōs vōrdeņūs – mīļumeņ, čabuleit utt... Ar aizrunōtū iudiņu lics mazgōt sakūstū vītu, i cylvāks palics vasals.