| Name | Zababoni, aizspriedumi, zababonai, superstitions, забабоны |
| Author | Sandra Murinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Zababoni (arī buobu stuosti, basnis) ‘1) aizspriedumi (laimīgās, nelaimīgās dienas); 2) ar burvestībām saistītās darbības (čaraunīks)’. Zababoni Latgales kultūrā raksturojami kā: 1. Tautas maģijas izpausme. 2. Māņi. 3. Komiskā raksturojuma paņēmiens.
Visspilgtāk saskatāma latgalīšu izpratne par zababonim: tie informē ne tikai par to, kā vajadzētu rīkoties, bet arī par to, ko nevajadzētu darīt, tādēļ visbiežāk sastopami ar ievadformulu nedrīkst, iegūstot aizlieguma pazīmes.
Zababonu pamatā ir pirmatnējie uzskati par mistiskiem spēkiem, kas tieši vai netieši ietekmē cilvēka dzīvi. Latgaliešu dzīvesziņu atklāj ticējumi, kas saskaņā ar maģiskās domāšanas likumsakarībām izpaužas divējādi: 1) līdzības princips; 2) saskarsmes princips: objekti, kas pirms tam ir nonākuši saskarsmē, turpina iedarboties arī no attāluma.
Zababoni attiecas uz dažādām dzīves sfērām: 1) saimnieciskie zababoni nodrošina labklājību un aizsardzību dažādās sadzīves jomās; ar cilvēka profesionālo darbību saistīti, piemēram, zvejnieku, mednieku („Guoju pa mežu”) u. c. arodu, ticējumi; 2) ārstnieciskie zababoni attiecas uz cilvēku un mājas lopu veselību; 3) sociāli sadzīviskie zababoni ataino cilvēku kā sabiedrisku būtni, ir saistīti ar gadskārtu ieražām un godiem, arī par savstarpējo komunikāciju un attieksmi.
Nostiprinoties kristietībai, tautas ticējumi iegūst negatīvu konotāciju un tiek uzskatīti par blēņām, māņticību. Latgalē apgaismības idejas parādās samērā vēlu (Jezupa Macileviča „Pawujciejszona..”, 1850) un pauž katolisko (katuoli) normu aizstāvību. Māņticība tiek salīdzināta ar dzeršanas (dzāruojs) postu.
Zababoni tiek izmantoti arī kā tēla raksturošanas paņēmiens. Nereti faktu nezināšana tiek aizstāta ar māņticīgiem uzskatiem, tādējādi tēlam tiek piešķirta kolorītāka izteiksme, kas rada pārpratumus un komiskus momentus, dažkārt arī ironisku attieksmi.
Sabiedrībā īpaši tiek smīkņāts par sieviešu paradumu ticēt un ievērot dažādus zababonus nereti tos dēvējot par buobu stuostim. Arī latgaliešu autoru (L. Latkovskis, Dekters u. c.) prozas darbos zababoni tiek izmantoti kā tēlu naivumu, dīvainību, retāk viedumu raksturojošs elements.
Visspilgtāk saskatāma latgalīšu izpratne par zababonim: tie informē ne tikai par to, kā vajadzētu rīkoties, bet arī par to, ko nevajadzētu darīt, tādēļ visbiežāk sastopami ar ievadformulu nedrīkst, iegūstot aizlieguma pazīmes.
Zababonu pamatā ir pirmatnējie uzskati par mistiskiem spēkiem, kas tieši vai netieši ietekmē cilvēka dzīvi. Latgaliešu dzīvesziņu atklāj ticējumi, kas saskaņā ar maģiskās domāšanas likumsakarībām izpaužas divējādi: 1) līdzības princips; 2) saskarsmes princips: objekti, kas pirms tam ir nonākuši saskarsmē, turpina iedarboties arī no attāluma.
Zababoni attiecas uz dažādām dzīves sfērām: 1) saimnieciskie zababoni nodrošina labklājību un aizsardzību dažādās sadzīves jomās; ar cilvēka profesionālo darbību saistīti, piemēram, zvejnieku, mednieku („Guoju pa mežu”) u. c. arodu, ticējumi; 2) ārstnieciskie zababoni attiecas uz cilvēku un mājas lopu veselību; 3) sociāli sadzīviskie zababoni ataino cilvēku kā sabiedrisku būtni, ir saistīti ar gadskārtu ieražām un godiem, arī par savstarpējo komunikāciju un attieksmi.
Nostiprinoties kristietībai, tautas ticējumi iegūst negatīvu konotāciju un tiek uzskatīti par blēņām, māņticību. Latgalē apgaismības idejas parādās samērā vēlu (Jezupa Macileviča „Pawujciejszona..”, 1850) un pauž katolisko (katuoli) normu aizstāvību. Māņticība tiek salīdzināta ar dzeršanas (dzāruojs) postu.
Zababoni tiek izmantoti arī kā tēla raksturošanas paņēmiens. Nereti faktu nezināšana tiek aizstāta ar māņticīgiem uzskatiem, tādējādi tēlam tiek piešķirta kolorītāka izteiksme, kas rada pārpratumus un komiskus momentus, dažkārt arī ironisku attieksmi.
Sabiedrībā īpaši tiek smīkņāts par sieviešu paradumu ticēt un ievērot dažādus zababonus nereti tos dēvējot par buobu stuostim. Arī latgaliešu autoru (L. Latkovskis, Dekters u. c.) prozas darbos zababoni tiek izmantoti kā tēlu naivumu, dīvainību, retāk viedumu raksturojošs elements.
Intresting info
Spilgta zababonu „ievērotāja” Latgales publicistikā ir Plōciņu Mase („Rēzeknes Vēstis ”; A. Graudiņa „Plōciņu Mase roksta iz Kaliporneju”, 2008, 36): Muna sirds aiz skaudeibas nalobuma pylna. A pi vysa vaineiga sābrineicas (suseds) malnō kačiņa, da i poša Maņka, kuru tymā reitā maņ pretim nalobais nese ar tukšu spani. (..) A tukšs spaņs vai skaliņs, poša zyni, – pūsts gōjīņs.