Name | Dzāruojs, dzērājs, girtuoklis, drunkard, п’янiца |
Author | Sandra Ūdre |
Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Dzāruojs (arī lokna, pjanica, blyuzga, pļāgurs, kleņders, pleņders) – alkoholisma atkarības pārņemts cilvēks. Latgalīšu kultūrā dzāruoju un iedzeršanu kā aktuālu sociālu un psihologisku parādību uztur sena tradīcija, kas izpaužas kā: 1. Vīrieša iniciācija. 2. Vienkāršākais birokrātiskonvai ekonomisko problēmu risinājums. 3. Nesekmīgā cīņa pret alkoholismu.
Pozitīva attieksme pret dzāruoju konstatējama latgaliešu pasakās gan sadzīviskā, gan kristīgā līmenī. Izsenis nevieni latgaliešu godi neiztiek bez alkohola lietošanas (ols). Tajos katru iztukšoto trauku, izdzeršanas ātrumu, nereibšanu no grādīgā demonstrē kā vīrišķības apliecinājumu.
Vecāki vīri un tēvi apzinās pienākumu sagatavot dēlus pirmās glāzes pārbaudījumam. Atteikšanos no piedāvātās alkohola glāzītes saprot kā etiķetes normu pārkāpšanu un necieņas izrādīšanu.
Dzeršana nelabvēlīgos sociālos vai materiālos apstākļos tiek uztverta arī kā aktīva protesta forma, ko pretstata varas ideoloģijai vai apkārtējam konformismam un pelēcīgumam. Nolemtības noskaņu tas iegūst Viļa Dzērvinīka dzejā.
Visos laikos apstiprinās latgaliešu dzīves aksioma bez butelis naizagrīzt. 19. gs. piekopta prakse piekukuļot varas pārstāvjus ar alkoholu. 20. gs. pirmajā pusē Latgolys sabiedrībā nostiprinās stereotips par pagastveci kā korumpētu dzāruoju.
Padomju deficīta apstākļos pret pudeli stipra alkohola pa blatam var kaut ko dabūt, nokārtot bez rindas u. tml. Joprojām mūsdienās kvalitatīvs alkohols ir labs gastiņcs (gosts), pateicība vai dāvana.
Pastāvot lielam pieprasījumam, alkohola pārdošana Latgalē vienmēr ir ienesīgs rūpals. Tāpēc tas kļūst par augstāko sabiedrības slāņu privilēģiju vai valsts monopolu. Bet latgalieši iemanās savām vajadzībām paši taisīt šmakovku vai atšķaidīt spirtu.
Galvenā alkohola tirdzniecības vieta ir krogs. Vēsturiski tā rašanās saistāma ar Katerinys ceļa pasta stacijām, kas, zaudējušas primāro funkciju, kļūst par alkohola tirgotavu vietējiem. Baisi mistisku noskaņu krogos vairo tas, ka krodzinieki parasti nav kristieši (žydi), tāpēc krogā var satikties ar pašu valnu.
Dzāruoja izdarības un netikuma slava skar visus saimis locekļus, bet vissāpīgāk – sievas likteni. Gan populārajā latgaliešu dziesmā „Nadūd, Dīvs, veitulam”, gan citos folkloras tekstos atklājas gaidāmās kopdzīves smagums un traģiska nolemtība.
20. gs. pirmajā pusē latgaliešu presē, oriģinālajā un lokalizētajā literatūrā aktualizēta pretalkohola propaganda.
Pozitīva attieksme pret dzāruoju konstatējama latgaliešu pasakās gan sadzīviskā, gan kristīgā līmenī. Izsenis nevieni latgaliešu godi neiztiek bez alkohola lietošanas (ols). Tajos katru iztukšoto trauku, izdzeršanas ātrumu, nereibšanu no grādīgā demonstrē kā vīrišķības apliecinājumu.
Vecāki vīri un tēvi apzinās pienākumu sagatavot dēlus pirmās glāzes pārbaudījumam. Atteikšanos no piedāvātās alkohola glāzītes saprot kā etiķetes normu pārkāpšanu un necieņas izrādīšanu.
Dzeršana nelabvēlīgos sociālos vai materiālos apstākļos tiek uztverta arī kā aktīva protesta forma, ko pretstata varas ideoloģijai vai apkārtējam konformismam un pelēcīgumam. Nolemtības noskaņu tas iegūst Viļa Dzērvinīka dzejā.
Visos laikos apstiprinās latgaliešu dzīves aksioma bez butelis naizagrīzt. 19. gs. piekopta prakse piekukuļot varas pārstāvjus ar alkoholu. 20. gs. pirmajā pusē Latgolys sabiedrībā nostiprinās stereotips par pagastveci kā korumpētu dzāruoju.
Padomju deficīta apstākļos pret pudeli stipra alkohola pa blatam var kaut ko dabūt, nokārtot bez rindas u. tml. Joprojām mūsdienās kvalitatīvs alkohols ir labs gastiņcs (gosts), pateicība vai dāvana.
Pastāvot lielam pieprasījumam, alkohola pārdošana Latgalē vienmēr ir ienesīgs rūpals. Tāpēc tas kļūst par augstāko sabiedrības slāņu privilēģiju vai valsts monopolu. Bet latgalieši iemanās savām vajadzībām paši taisīt šmakovku vai atšķaidīt spirtu.
Galvenā alkohola tirdzniecības vieta ir krogs. Vēsturiski tā rašanās saistāma ar Katerinys ceļa pasta stacijām, kas, zaudējušas primāro funkciju, kļūst par alkohola tirgotavu vietējiem. Baisi mistisku noskaņu krogos vairo tas, ka krodzinieki parasti nav kristieši (žydi), tāpēc krogā var satikties ar pašu valnu.
Dzāruoja izdarības un netikuma slava skar visus saimis locekļus, bet vissāpīgāk – sievas likteni. Gan populārajā latgaliešu dziesmā „Nadūd, Dīvs, veitulam”, gan citos folkloras tekstos atklājas gaidāmās kopdzīves smagums un traģiska nolemtība.
20. gs. pirmajā pusē latgaliešu presē, oriģinālajā un lokalizētajā literatūrā aktualizēta pretalkohola propaganda.
Intresting info
F. Kemps atmiņās „Par sovu ceļu uz augstškolu” raksta, kā ticis pie nepieciešamās izziņas (CD „Franča un Konstances Kempu darbi”, 2008): Darbvedis lyka saprast, ka, jo ari sanōks pogosta sapuļce (seļskij shod), tūmār bez vysas sapuļces pamīlōšonas līta cauri gon naīs. (..) Turpat, vīnā pogosta kambarī, maņ beja „jōstota” 2 spani šņaba ar attīceigu porciju „zakuskas”: siļču, kringeļu, dasas. (..) Ūtrā ustobā (..) beja lobōks golds ar smolkim dzērīnim un aizkūžamim. (..) Kod jau beja izdzarts ap 50 buteļu „kazjonkas” (t. i., vaļsts šņaba), tyka atklōta sapuļce.