| Name | Šmakovka, pašbrūvēts dzēriens, samanė, hooch, самагон |
| Author | Valentīns Lukaševičs |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Šmakovka: 1. Pašbrūvēts dzēriens. 2. Kulinārā mantojuma sastāvdaļa. 3. Latgaliešu mākslas tēls.
Šmakovka (šmakavnīks, šmakauka, šmakovjaks u. c.) mūsdienās – mājas apstākļos destilācijas rezultātā izgatavots stiprs alkoholisks dzēriens. Iekšķīgai lietošanai parasti stiprums ir 30–45 grādi, kompresēm un tinktūrām – līdz pat 75 grādiem.
Līdz pat Otrajam pasaules karam gan olu, gan kumušku, kuru nelegāli tirgoja, turpināja saukt par šmakovku (retāk – par kerbeli). Stipro destilēto dzērienu gatavošana mājas apstākļos Latgalē plašākās masās aizsākās tikai Otrā pasaules kara gados.
Par leksēmas šmakovkys etimoloģiju drošu ziņu nav. Iespējams, ka tas ir transformējies aizguvums, kurš ir izveidojies no poļu smacznego ‘labu apetīti’.
Leksēmas šmakovka lietojums ar nozīmi ‘kandža’ Latgalē aktualizējās un nostabilizējās 20. gs. beigās–21. gs. sākumā: gan pēc Kristopa Brema stāstu krājuma „Ceļōjums pa Latgolu” atkārtotas izdošanas (1992), gan tūrisma un kulinārā mantojuma projektu ietekmē.
Jēdziens šmakovka (mūsdienu semantikā) ir pamatīgi iedzīvojies jaunākajā latgaliešu literatūrā. Lauras Sondores stāstā „Šmakauceņa” savijas sadzīviskais un simboliskais, ir sava veida paralēlisms starp alkohola un mīlestības reibinājumu.
Šmakovka ir viens no Valentīna Lukaševiča dzejas mikrotēliem. Šmakovka te ir abstrakciju metonīmija, dullums, neikdienišķs apziņas stāvoklis, pacilātība, koordinācijas trūkums, cita apziņas dimensija. Te dominē ne anakreontiskums, bet omārhaijamiskums – vīna tēls Omāra Haijama rubajās ir tieši ar šīm konotācijām.
O. Kūkuoja dzejolī „Dzimtene” politisks protests (īpaši domājot par padomju laika realitāti) ir tikai viens no kontekstiem, kurā šo dzejoli var interpretēt.
Šmakovka (šmakavnīks, šmakauka, šmakovjaks u. c.) mūsdienās – mājas apstākļos destilācijas rezultātā izgatavots stiprs alkoholisks dzēriens. Iekšķīgai lietošanai parasti stiprums ir 30–45 grādi, kompresēm un tinktūrām – līdz pat 75 grādiem.
Līdz pat Otrajam pasaules karam gan olu, gan kumušku, kuru nelegāli tirgoja, turpināja saukt par šmakovku (retāk – par kerbeli). Stipro destilēto dzērienu gatavošana mājas apstākļos Latgalē plašākās masās aizsākās tikai Otrā pasaules kara gados.
Par leksēmas šmakovkys etimoloģiju drošu ziņu nav. Iespējams, ka tas ir transformējies aizguvums, kurš ir izveidojies no poļu smacznego ‘labu apetīti’.
Leksēmas šmakovka lietojums ar nozīmi ‘kandža’ Latgalē aktualizējās un nostabilizējās 20. gs. beigās–21. gs. sākumā: gan pēc Kristopa Brema stāstu krājuma „Ceļōjums pa Latgolu” atkārtotas izdošanas (1992), gan tūrisma un kulinārā mantojuma projektu ietekmē.
Jēdziens šmakovka (mūsdienu semantikā) ir pamatīgi iedzīvojies jaunākajā latgaliešu literatūrā. Lauras Sondores stāstā „Šmakauceņa” savijas sadzīviskais un simboliskais, ir sava veida paralēlisms starp alkohola un mīlestības reibinājumu.
Šmakovka ir viens no Valentīna Lukaševiča dzejas mikrotēliem. Šmakovka te ir abstrakciju metonīmija, dullums, neikdienišķs apziņas stāvoklis, pacilātība, koordinācijas trūkums, cita apziņas dimensija. Te dominē ne anakreontiskums, bet omārhaijamiskums – vīna tēls Omāra Haijama rubajās ir tieši ar šīm konotācijām.
O. Kūkuoja dzejolī „Dzimtene” politisks protests (īpaši domājot par padomju laika realitāti) ir tikai viens no kontekstiem, kurā šo dzejoli var interpretēt.
Intresting info
Gan pašus veikalus, gan tajos nopērkamos dzērienus sāka saukt par monopoļku, bet alkoholu, kuru varēja nopirkt nelegāli, Latgalē sauca par šmakovku. Neatļauti toreiz parasti tirgoja alu, pietam ne pašas labākās kvalitātes („Drywa”, 1911, 9. martā): Šmakowka pazuda. Wysi ola woretoji sed citumâ, a cytim dagoja moksot lelu stropi. Jo kaids ols miliotojs pawaicoj pi bejušim bryuwerim, wai naw kaimin, kaidas glozes „ols”, tad ji tyulen atbild: „klus” – un paroda ar perstu uz Rezeknes (Rēzekne) cituma pusi.