| Name | Katerinys ceļš, Katrīnas ceļš, Katerinos Kelias, Catherine’s Highway, дарога Кацярыны |
| Author | Valda Čakša |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Nevienā Latgolys vēsturiskajā kartē nav atzīmēts ceļš ar nosaukumu Katerinys ceļš (saukts arī par Katrinys traktu, katarinku). Var pieņemt, ka tas ir aizgūts no Vidzemes. Apzīmējumam Katerinys ceļš Latgalē ir vēsturiski utilitāra un mītiska nozīme: 1. Pasta ceļš (trakts). 2. Mitoloģizēta Katrīnas II darbība. 3. Pētniecības un tūrisma reklāmas elements.
Pasta modernizācija bija viens no pirmajiem pasākumiem Pētera I Krievijas pārvaldes sistēmas reformās Vidzemē. Pētera I laikā (1714) tika atklāts impērijas iekšējais ceļš, t. s. Senais Maskavas ceļš – pasta trakts, kas no Rīgas (Reiga) pa tag. Jersikas ielu (Latgales priekšpilsēta) veda Krievijas robežas (Austrumu rūbežs) virzienā. 18. gs. otrajā pusē, turpinot ceļu reformas, Katrīna II izdeva vairākus likumus, tomēr visi pasta ceļi, kas savienoja Latgali ar Eiropas kopējo Vīnes traktu, kā arī Rīgu ar Eiropu un Krieviju, ir uzbūvēti 19. gs. – jau pēc Katrīnas II nāves.
Kultūrvēstures pētnieks Bonifācijs Briška, konstatē, ka 19. gs. sāk. kartēs dokumentej zyrgu satiksmes laikmatu, kurs latgaļu apdzeivūtūs apriņķus ir bejis sevišķi aktivs, jo pa tūs škārsojušim posta celim vērzejōs pajyugi ar postu, pasažirim un precem kai uz Pīterpili, tai uz Moskvu. Daugovpiļs un Ludza ir divi svareigi satiksmes mozgi zyrgu posta laikmatā.
Katrīnas II tēla glorificēšana ir saistīta ar viņas Vidzemes apmeklējumu (1764). Lai arī Katrīna II šajā braucienā Latgali neapmeklēja, tomēr tur pakāpeniski veidojās sakralizēts valdnieces labdares tēls. Zīmīgi, ka carienes vizītes interpretācija starp Latgales iedzīvotājiem visvairāk tiek saistīta ar jau pieminēto ceļu, tautā sauktu par katerinkām, būvi.
Vīnes trakts kā saikne starp vairākām Eiropas valstīm arī mūsdienās piesaista pētnieku uzmanību: 2005. g. „Phare 2002”, starprobežu sadarbības programmas Baltijas jūras reģioniem, ietvaros tika realizēts Utenas raj. pašvaldības administrācijas projekts „Pasta ceļš Sanktpēterburga–Varšava” (Sankpīterburgys–Varšavys dzeļžaceļš, sadarbības partneris Rēzeknes pilsētas dome), kura mērķis bija vēsturiskā ceļa atjaunošana, attīstīšana un uzlabošana, kā arī pielāgošana sabiedrības sociokultūras grupu tūrisma, kultūras, izglītības vajadzībām. Projekta gaitā tika noskaidrotas vēsturisko pasta staciju atrašanās vietas Lietuvā un Latgalē un ēku liktenis vai izmantošana mūsdienās.
Pasta modernizācija bija viens no pirmajiem pasākumiem Pētera I Krievijas pārvaldes sistēmas reformās Vidzemē. Pētera I laikā (1714) tika atklāts impērijas iekšējais ceļš, t. s. Senais Maskavas ceļš – pasta trakts, kas no Rīgas (Reiga) pa tag. Jersikas ielu (Latgales priekšpilsēta) veda Krievijas robežas (Austrumu rūbežs) virzienā. 18. gs. otrajā pusē, turpinot ceļu reformas, Katrīna II izdeva vairākus likumus, tomēr visi pasta ceļi, kas savienoja Latgali ar Eiropas kopējo Vīnes traktu, kā arī Rīgu ar Eiropu un Krieviju, ir uzbūvēti 19. gs. – jau pēc Katrīnas II nāves.
Kultūrvēstures pētnieks Bonifācijs Briška, konstatē, ka 19. gs. sāk. kartēs dokumentej zyrgu satiksmes laikmatu, kurs latgaļu apdzeivūtūs apriņķus ir bejis sevišķi aktivs, jo pa tūs škārsojušim posta celim vērzejōs pajyugi ar postu, pasažirim un precem kai uz Pīterpili, tai uz Moskvu. Daugovpiļs un Ludza ir divi svareigi satiksmes mozgi zyrgu posta laikmatā.
Katrīnas II tēla glorificēšana ir saistīta ar viņas Vidzemes apmeklējumu (1764). Lai arī Katrīna II šajā braucienā Latgali neapmeklēja, tomēr tur pakāpeniski veidojās sakralizēts valdnieces labdares tēls. Zīmīgi, ka carienes vizītes interpretācija starp Latgales iedzīvotājiem visvairāk tiek saistīta ar jau pieminēto ceļu, tautā sauktu par katerinkām, būvi.
Vīnes trakts kā saikne starp vairākām Eiropas valstīm arī mūsdienās piesaista pētnieku uzmanību: 2005. g. „Phare 2002”, starprobežu sadarbības programmas Baltijas jūras reģioniem, ietvaros tika realizēts Utenas raj. pašvaldības administrācijas projekts „Pasta ceļš Sanktpēterburga–Varšava” (Sankpīterburgys–Varšavys dzeļžaceļš, sadarbības partneris Rēzeknes pilsētas dome), kura mērķis bija vēsturiskā ceļa atjaunošana, attīstīšana un uzlabošana, kā arī pielāgošana sabiedrības sociokultūras grupu tūrisma, kultūras, izglītības vajadzībām. Projekta gaitā tika noskaidrotas vēsturisko pasta staciju atrašanās vietas Lietuvā un Latgalē un ēku liktenis vai izmantošana mūsdienās.
Intresting info
Kartogrāfiskais materiāls liecina, ka Latgali šķērsoja vairāku kategoriju ceļi: tālsatiksmes nodrošināšanai kalpoja trīs guberņas posta ceļi, gar kuriem bija izvietotas pasta stacijas un zirgu nomainīšanas punkti. Šie ceļi šķērsoja Latgali divos virzienos: Daugovys labajā krastā ar pasta stacijām: Glazmansk (Gūstini), Kreicburg (Krystpiļs, Krustpiļs), Trepengof (Trepe), Livengof (Līvāni), Avsenovo (pi Neicgaļa), Kirubsk (Kirupe pi Leiksnas), Dinaburg (Daugavpiļs), Plokša (pusceļā starp Daugavpiļi un Krōslovu), Kreslaw (Krōslava); gar otru pasta ceļu, kas savienoja Daugavpili un Pleskavu, kartē atzīmētas šādas pasta stacijas: Daugavpiļs, Vyški, Kamenec (Jaunaglona), Rozentawo (pi Maltas), Režica (Rēzekne), Ljucyn (Ludza), Merzinka (Mērdzine) un Nesteri (pi pošis Pliskovas gubernis rūbeža). Iekšējais pasta ceļš Ludza–Sebeža–Polocka bija zemākas kategorijas ceļš, jo kalpoja vienīgi guberņas vajadzībām.