| Name | Daugova, Daugava, Dauguva, Daugava, Даўгава |
| Author | Valentīns Lukaševičs |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Daugova: 1. Upe. 2. Folkloras un mākslas tēls un objekts. 3. Osvalda Kravaļa idiomīts. 4. Zīmols un komodifikāts.
Daugova – Latvijas lielākā, simboliski svarīgākā upe, saukta arī par Likteņupi; Latgolys gadījumā – robežupe (līdzās Aivīkstei, Pededzei, arī Zylupei). Iztek no Valdaja augstienes Krievijā (netālu atrodas arī Volgas (14 km) un Dņepras (140 km) izteka), plūst caur Baltkrieviju, Latviju un ietek Baltijas jūrā. Upes kopējais gar. ir 1005 km, Latvijā – 352 km.
Daugovys neskartā augštece, sevišķi posmā no Kruoslovys līdz Naujenei (Daugovys lūki), ir īpašs ekoloģisks un estētisks dabas lepnums. Daugovys loks, ko var redzēt no Vasargelišķu skatu torņa, ir atainots uz 10 latu banknotes. Ar protestu pret Daugavpils HES būvniecību 20. gs. 80. g. vidū aizsākās trešā atmoda.
Daudzām tautām to kolektīvajā apziņā ir izveidojušās upes mātes mitēmas. Hidrosēmu aspektā Latgale ir pazīstama kā zylūs azaru zeme. Latgales kultūras vēsturē un latgaliešu sadzīviskajā apziņā neviena no t. s. Latgales upēm šādu nozīmību nav izpelnījušās. Daugova tieši un pastarpināti ir pieminēta folkloras tekstos. Slavenākais no tiem ir izcelšanās teika par Neicgaļa akmini. Daugovys ietekme netieši parādījusies arī materiālajā kultūrā: tās apkaimē ir villainēs sarkanās krāsas bija visvairāk kā citur Latgalē.
20. gs. sāk. F. Kemps izdeva kalendāru „Daugawa”. Kā šī kalendāra turpinājums bija Ludvika Mendrika izdotā „Mozō Daugawa”. Reālistiskiem, arī simboliskiem Daugovys nozīmju aprakstiem bagātas ir Daugovys krastā dzimušās Helēnas Laurinovičas-Pronevskas grāmatas: „Grymstušōs saleņas”, „Tymsi mōkūni sasavalk”. Daugovys tuvumā pagājusi Raiņa („Munu jaunu dīnu zeme”) bērnība un jaunība.
Mūziķu grupai „Patrioti.lg” 2009. g. iznāca pirmais albums „Daugaveņa”. Arī dziesma „Daugaveņa” ieguva 1. vietu Latvijas šlāgeraptaujas 2008. g. rudens sezonā.
Savdabīgu, interesentus dziļi iespaidojošu t. s. Daugovys mitoloģiju ir izveidojis dzejnieks O. Kravalis (Osvalds). Par viņa izveidotās t. s. Daugovys mitoloģijas nozīmību liecina arī divi viņa pseidonīmi – Ašvins Voldajs, Ašvolds Dveiņuvs, arī vietvārds Daugova kā Dveina, Dveiņuva viņa tekstos. 1992. g. O. Kravalis izveidoja Latgales rakstnieku organizāciju „Dveiņuva”, tā izdeva žurnālu „Jaunuo Dzeive”.
Ir neskaitāmi pasākumi, sarīkojumi, biedrības un organizācijas, kuru nosaukumā ir izmantots Daugovys vārds: tautas mākslas festivāls „Augšdaugava”, Daugavpils futbola komanda „Daugava” (nosaukums 2006. g. beigām), sporta veterānu klubs „Daugava”, jauktais koris „Daugava”, Daugavas iela, agrāk bija apavu fabrika „Daugava” u. c. šāda nosaukuma uzņēmumi. Daugavpils konditorejas fabrika „Mōra” ražo populāro rausi „Daugava”.
Daugova – Latvijas lielākā, simboliski svarīgākā upe, saukta arī par Likteņupi; Latgolys gadījumā – robežupe (līdzās Aivīkstei, Pededzei, arī Zylupei). Iztek no Valdaja augstienes Krievijā (netālu atrodas arī Volgas (14 km) un Dņepras (140 km) izteka), plūst caur Baltkrieviju, Latviju un ietek Baltijas jūrā. Upes kopējais gar. ir 1005 km, Latvijā – 352 km.
Daugovys neskartā augštece, sevišķi posmā no Kruoslovys līdz Naujenei (Daugovys lūki), ir īpašs ekoloģisks un estētisks dabas lepnums. Daugovys loks, ko var redzēt no Vasargelišķu skatu torņa, ir atainots uz 10 latu banknotes. Ar protestu pret Daugavpils HES būvniecību 20. gs. 80. g. vidū aizsākās trešā atmoda.
Daudzām tautām to kolektīvajā apziņā ir izveidojušās upes mātes mitēmas. Hidrosēmu aspektā Latgale ir pazīstama kā zylūs azaru zeme. Latgales kultūras vēsturē un latgaliešu sadzīviskajā apziņā neviena no t. s. Latgales upēm šādu nozīmību nav izpelnījušās. Daugova tieši un pastarpināti ir pieminēta folkloras tekstos. Slavenākais no tiem ir izcelšanās teika par Neicgaļa akmini. Daugovys ietekme netieši parādījusies arī materiālajā kultūrā: tās apkaimē ir villainēs sarkanās krāsas bija visvairāk kā citur Latgalē.
20. gs. sāk. F. Kemps izdeva kalendāru „Daugawa”. Kā šī kalendāra turpinājums bija Ludvika Mendrika izdotā „Mozō Daugawa”. Reālistiskiem, arī simboliskiem Daugovys nozīmju aprakstiem bagātas ir Daugovys krastā dzimušās Helēnas Laurinovičas-Pronevskas grāmatas: „Grymstušōs saleņas”, „Tymsi mōkūni sasavalk”. Daugovys tuvumā pagājusi Raiņa („Munu jaunu dīnu zeme”) bērnība un jaunība.
Mūziķu grupai „Patrioti.lg” 2009. g. iznāca pirmais albums „Daugaveņa”. Arī dziesma „Daugaveņa” ieguva 1. vietu Latvijas šlāgeraptaujas 2008. g. rudens sezonā.
Savdabīgu, interesentus dziļi iespaidojošu t. s. Daugovys mitoloģiju ir izveidojis dzejnieks O. Kravalis (Osvalds). Par viņa izveidotās t. s. Daugovys mitoloģijas nozīmību liecina arī divi viņa pseidonīmi – Ašvins Voldajs, Ašvolds Dveiņuvs, arī vietvārds Daugova kā Dveina, Dveiņuva viņa tekstos. 1992. g. O. Kravalis izveidoja Latgales rakstnieku organizāciju „Dveiņuva”, tā izdeva žurnālu „Jaunuo Dzeive”.
Ir neskaitāmi pasākumi, sarīkojumi, biedrības un organizācijas, kuru nosaukumā ir izmantots Daugovys vārds: tautas mākslas festivāls „Augšdaugava”, Daugavpils futbola komanda „Daugava” (nosaukums 2006. g. beigām), sporta veterānu klubs „Daugava”, jauktais koris „Daugava”, Daugavas iela, agrāk bija apavu fabrika „Daugava” u. c. šāda nosaukuma uzņēmumi. Daugavpils konditorejas fabrika „Mōra” ražo populāro rausi „Daugava”.
Intresting info
19. gs. vidū Inflantijas poļu muižnieki (K. Buinickis, Ādams Plāters u. c.) izdeva almanahu „Rubon” (P. Zeile „Latgales kultūras vēsture”, 2006, 213–214): Par Rubonu senie grieķu vēsturnieki sauca Daugavu. (..) Astoņu gadu laikā (1842–1849) iznāca desmit apjomīgi sējumi (250–372 lpp.) vairāk nekā 2800 lappušu kopapjomā.