| Name | „Munu jaunu dīnu zeme”, „Manu jaunu dienu zeme”, „Mano jaunystės kraštas”, “The Land of My Young Days”, “Зямля маëй маладосцi” |
| Author | Olga Senkāne |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
„Munu jaunu dīnu zeme” ir viens no populārākajiem Raiņa (1865–1929) dzejoļiem latgaliešu valodā, sacerēts 1910. g. 5. oktobrī Šveicē, Kastanjolā, ilgās pēc dzimtenes. Kopā ar tulkojumu latviešu valodā ievietots krājumā „Tie, kas neaizmirst” (1911).
Tas ir arī vienīgais Raiņa dzejolis latgalīšu volūdā, kas publicēts grāmatā. Raiņa personības un daiļrades diskursā „Munu jaunu dīnu zeme” ir: 1. Pliekšānu nomātās pusmuižas Zemgalē un Latgalē. 2. Latgale. 3. Inspirācijas avots.
Padomju laika rakstos, arī mūsdienās noturīgs ir „Munu jaunu dīnu zeme” identificējums ar konkrētām mājām – Jasmuižu.
Rainologs Antons Birkerts atzīst, ka „Munu jaunu dīnu zeme” ir veltījums otrajai Raiņa dzimtenei (dzymtuo zeme) Latgalei. Sarakstē ar radiem par dzimteni Rainis dēvē tēva nomātās muižas Latgalē.
Raiņa skatījumā (Pēterburgas Universitātes privātdocenta Eduarda Voltera ietekmē) Latgale ir daudznacionāla autentisku kultūras vērtību glabātāja, mazā Bābelīte.
Ar dzimtajām mājām un dabu saistās spilgtākie dzejnieka bērnības un jaunības iespaidi. Tadenavas un Randenes gleznainā apkārtne iemūžināta autobiogrāfiskajā Raiņa epā „Saules gadi” (1925), „Munu jaunu dīnu zeme” kļūst par tā moto. Epā un dzejolī „Munu jaunu dīnu zeme” autors abstrahē dzimtenes jēdzienu telpiskā izpratnē –viņa jaunības zeme ir Latgola, tās daba, cilvēki un valoda.
„Munu jaunu dīnu zeme” motīvs variēts Eugeņa Karūdznīka eposa „Latgali” 2. daļā. Osvalds Kravalis (Osvalds) dzejolī „Raiņa motīvs” atklāj zemes un cilvēka atdzimšanas paralēlismu.
„Munu jaunu dīnu zeme” rosinājusi gleznotāju Vitāliju Kalvānu (1901–1965) izveidot 25 ainavu ciklu „Pa Raiņa dzīves vietām” (Cybla). Mūziku „Manu jaunu dienu zeme” jauktajam korim komponējis Imants Kalniņš (1966), simfonisko tēlojumu sacerējis Romualds Jermaks (Škaune, 1991).
Tas ir arī vienīgais Raiņa dzejolis latgalīšu volūdā, kas publicēts grāmatā. Raiņa personības un daiļrades diskursā „Munu jaunu dīnu zeme” ir: 1. Pliekšānu nomātās pusmuižas Zemgalē un Latgalē. 2. Latgale. 3. Inspirācijas avots.
Padomju laika rakstos, arī mūsdienās noturīgs ir „Munu jaunu dīnu zeme” identificējums ar konkrētām mājām – Jasmuižu.
Rainologs Antons Birkerts atzīst, ka „Munu jaunu dīnu zeme” ir veltījums otrajai Raiņa dzimtenei (dzymtuo zeme) Latgalei. Sarakstē ar radiem par dzimteni Rainis dēvē tēva nomātās muižas Latgalē.
Raiņa skatījumā (Pēterburgas Universitātes privātdocenta Eduarda Voltera ietekmē) Latgale ir daudznacionāla autentisku kultūras vērtību glabātāja, mazā Bābelīte.
Ar dzimtajām mājām un dabu saistās spilgtākie dzejnieka bērnības un jaunības iespaidi. Tadenavas un Randenes gleznainā apkārtne iemūžināta autobiogrāfiskajā Raiņa epā „Saules gadi” (1925), „Munu jaunu dīnu zeme” kļūst par tā moto. Epā un dzejolī „Munu jaunu dīnu zeme” autors abstrahē dzimtenes jēdzienu telpiskā izpratnē –viņa jaunības zeme ir Latgola, tās daba, cilvēki un valoda.
„Munu jaunu dīnu zeme” motīvs variēts Eugeņa Karūdznīka eposa „Latgali” 2. daļā. Osvalds Kravalis (Osvalds) dzejolī „Raiņa motīvs” atklāj zemes un cilvēka atdzimšanas paralēlismu.
„Munu jaunu dīnu zeme” rosinājusi gleznotāju Vitāliju Kalvānu (1901–1965) izveidot 25 ainavu ciklu „Pa Raiņa dzīves vietām” (Cybla). Mūziku „Manu jaunu dienu zeme” jauktajam korim komponējis Imants Kalniņš (1966), simfonisko tēlojumu sacerējis Romualds Jermaks (Škaune, 1991).
Intresting info
Dzejolī „Munu jaunu dīnu zeme” bērnības un jaunības laika metafora jaunas dīnas aizgūta no latgaliešu tautasdziesmas: Sēju (auga) munas jaunas dīnas (www.latviandainas.lib.virginia.edu/tei.latv02.xml/).