| Name | Dzymtuo zeme, dzimtā zeme, gimtasis kraštas, native land, родная зямля |
| Author | Vladislavs Malahovskis |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgales kontekstā vārdu savienojums dzymtuo zeme tiek lietots daudzveidīgā vēsturiskā, saimnieciskā, ģeogrāfiskā un idejiskā kontekstā, to saprotot kā: 1. Zemes kopēju – zemnieku – īpašumu. 2. Dzimteni. 3. Aktuālu latgaliešu autoru darbu motīvu.
Latgolys atrašanās Polijas–Lietuvas lielvalsts (1561 (1569)–1772), vēlāk Krievijas impērijas sastāvā (1772–1917) noteica, ka te izplatītākais zemnīku apmešanās veids bija sādžys. Sādžās valdīja dzimtas (saime) zemes valdījuma veids – zemi pastāvīgi lietoja viena dzimta. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. g. Latgales zemnieki ieguva personas brīvību, bet viņu zeme (līdz pilnīgai zemes izpirkšanai) tika atzīta par muižnieku īpašumu. Latgalē pastāvēja tradīcija viena saimnieka zemi sadalīt visu pieaugušo dēlu starpā. Tā Latgalē izveidojās zemnieku sīksaimniecības ar 2 līdz 10 ha zemes.
Agrārā reforma (1920–1937) paredzēja muižu zemju atsavināšanu un to sadali bezzemniekiem un sīkzemniekiem. Lai gan Latgalē joprojām dominēja sīksaimniecības (<15 ha), tomēr Latgales zemnieks (bijušais sādžinieks) kļuva par savas dzymtuos zemis īpašnieku un kopēju.
Nodibinoties padomju iekārtai, dzymtuo zeme tika nacionalizēta. Dzymtuos zemis jēdziens tika abstrahēts līdz visas lielās padomju valsts robežām.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 90. g. sāk. bijušo zemes īpašnieku mantinieki atgūst īpašumus. Daudzu zemes mantinieku sākotnējās cerības uz saimniekošanu dzymtajā zemē izgaist nesekmīgas Latvijas valsts agrārās politikas rezultātā un globālās konkurences apstākļos.
Izņēmuma kārtā uzņēmīgākie latgalīši ir pierādījuši, ka spēj (arī ekonomiski nelabvēlīgos apstākļos) būt dzymtuos zemis kopēji. Katrā Latgales novadā darbojas sekmīgas dažāda lieluma un nozaru saimniecības.
20. gs. ar dzymtū zemi saprot dzimto pagastu, Latgali, Latviju (brīvības un valstiskuma ideja), trimdas latgaliešu apziņā tā izpaudās cerībā, ka Latvija kādreiz būs brīva. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dzymtuos zemis klēpī tiek pārapbedīti trimdinieki: sabiedriskais darbinieks F. Kemps (no izsūtījuma Sibīrijā) Zvirgzdenē, izdevējs Vladislavs Locis (V. Lōča izd.) Pilcenē, bīskaps Jāzeps Rancāns Aglyunā, rakstnieks Jānis Klīdzējs (Boņuks) Kantiniekos.
Latgaliešu autoru darbos un atziņās dominē divas vadlīnijas – dzymtuo zeme kā: 1) jēgpilnas cilvēka dzīves pamats; 2) estētiska kategorija. Visspilgtāk tas izpaužas 1936. g. tapušajā Antona Rupaiņa (Bieržgaļs) komēdijā „Dzymtā zemē” (Myužeigs skaistums!). A. Rupaiņa komēdija savu aktualitāti nezaudē arī mūsdienu sabiedrībā – to iestudē daudzi Latgales amatierteātri. 1990. g. komēdiju iestudēja Rēzeknis Tautys teatris, tā tika izrādīta >50 reižu visos Latvijas nov.
Dzymtuos zemis skaistumu līdzcilvēkiem un nākamajām paaudzēm iemūžinājuši dažādu paaudžu Latgales mākslinieki.
Latgolys atrašanās Polijas–Lietuvas lielvalsts (1561 (1569)–1772), vēlāk Krievijas impērijas sastāvā (1772–1917) noteica, ka te izplatītākais zemnīku apmešanās veids bija sādžys. Sādžās valdīja dzimtas (saime) zemes valdījuma veids – zemi pastāvīgi lietoja viena dzimta. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. g. Latgales zemnieki ieguva personas brīvību, bet viņu zeme (līdz pilnīgai zemes izpirkšanai) tika atzīta par muižnieku īpašumu. Latgalē pastāvēja tradīcija viena saimnieka zemi sadalīt visu pieaugušo dēlu starpā. Tā Latgalē izveidojās zemnieku sīksaimniecības ar 2 līdz 10 ha zemes.
Agrārā reforma (1920–1937) paredzēja muižu zemju atsavināšanu un to sadali bezzemniekiem un sīkzemniekiem. Lai gan Latgalē joprojām dominēja sīksaimniecības (<15 ha), tomēr Latgales zemnieks (bijušais sādžinieks) kļuva par savas dzymtuos zemis īpašnieku un kopēju.
Nodibinoties padomju iekārtai, dzymtuo zeme tika nacionalizēta. Dzymtuos zemis jēdziens tika abstrahēts līdz visas lielās padomju valsts robežām.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 90. g. sāk. bijušo zemes īpašnieku mantinieki atgūst īpašumus. Daudzu zemes mantinieku sākotnējās cerības uz saimniekošanu dzymtajā zemē izgaist nesekmīgas Latvijas valsts agrārās politikas rezultātā un globālās konkurences apstākļos.
Izņēmuma kārtā uzņēmīgākie latgalīši ir pierādījuši, ka spēj (arī ekonomiski nelabvēlīgos apstākļos) būt dzymtuos zemis kopēji. Katrā Latgales novadā darbojas sekmīgas dažāda lieluma un nozaru saimniecības.
20. gs. ar dzymtū zemi saprot dzimto pagastu, Latgali, Latviju (brīvības un valstiskuma ideja), trimdas latgaliešu apziņā tā izpaudās cerībā, ka Latvija kādreiz būs brīva. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dzymtuos zemis klēpī tiek pārapbedīti trimdinieki: sabiedriskais darbinieks F. Kemps (no izsūtījuma Sibīrijā) Zvirgzdenē, izdevējs Vladislavs Locis (V. Lōča izd.) Pilcenē, bīskaps Jāzeps Rancāns Aglyunā, rakstnieks Jānis Klīdzējs (Boņuks) Kantiniekos.
Latgaliešu autoru darbos un atziņās dominē divas vadlīnijas – dzymtuo zeme kā: 1) jēgpilnas cilvēka dzīves pamats; 2) estētiska kategorija. Visspilgtāk tas izpaužas 1936. g. tapušajā Antona Rupaiņa (Bieržgaļs) komēdijā „Dzymtā zemē” (Myužeigs skaistums!). A. Rupaiņa komēdija savu aktualitāti nezaudē arī mūsdienu sabiedrībā – to iestudē daudzi Latgales amatierteātri. 1990. g. komēdiju iestudēja Rēzeknis Tautys teatris, tā tika izrādīta >50 reižu visos Latvijas nov.
Dzymtuos zemis skaistumu līdzcilvēkiem un nākamajām paaudzēm iemūžinājuši dažādu paaudžu Latgales mākslinieki.
Intresting info
Literatūras zinātniece Janīna Kursīte-Pakule raksta („Baltā Vārna”, 2009, Nr. 1., 1. martā.): Nagrybu nivīnu atrunuot nu prūjombraukšonys, par tū ka dzeive pošlaik Latvejā ir gryuta. Bet – pyrms braukt prūjom – vajadzātu 9 reizis puordūmuot. Voi mes gribim, lai myus cyti par sānolu ļaudim sauc, voi mes – latgalīši – dzeivojam, kuo parunā saceits: Lobi (lobs) ļauds cytus lobus dora, kas zemi kūp, tū zeme kūp.