| Name | Lobs, labs, geras, good, добры |
| Author | Sandra Ūdre |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Lobs – universāls kvalitātes apzīmētājs visam, kas ir: 1) morāles normām atbilstošs; 2) piemērots noteiktām lietošanas prasībām; 3) augstvērtīgs salīdzinājumā ar citiem; 4) uztverams par savējo. Īpašu semantiku un latgalisku kolorītu lobs uzrāda: 1. Vārdu savienojumos sociālā slāņa apzīmēšanai. 2. Ambivalentā lietojumā. 3. Eifēmisma funkcijā. 4. Superlatīva nozīmē.
Lobu ļaužu bārns vēstures gaitā mainījis semantiku no dižciltīgo slāņa apzīmējuma (9.–12. gs.) uz pozitīvu personas kvalitatīvo raksturojumu (16. gs.), izzūdot krasai sociālajai diferenciācijai. Nepieciešamība pēc pozitīva vērtējuma, kā lobu ļaužu vai lobs, kļūst par būtisku pilnvērtīgas sociālās dzīves nosacījumu.
Emigrācijā uzrakstītais, vairākkārt izdotais Jāņa Klīdzēja romāns „Cilvēka bērns” (1956) un vēl populārākais J. Streiča ekranizējums (1991) iezīmē akcentu maiņu vārdu savienojuma semantikā, uzsverot komponentu bārns. Epizode, kurā Izidors uzslavē Boņuku, paliek atmiņā ar asociatīvo sakaru starp lobu ļaužu bārnu un ideālo latgaliešu bērnu. Mūsdienās tā ir kvalitātes zīme par savu valodu un izcelsmi lepnam latgalietim (latgalīši).
Gan pozitīva, gan negatīva konotācija atklājas vārdu savienojumā lobs ar lobu lietojumā. No vienas puses konkrētais vārdu savienojums pauž pozitīvas enerģijas, spēka, varēšanas apvienošanās un vairošanās ideju, negatīvā neiespējamību šādā situācijā. Mūsdienās šī ideja uzturēta un attīstīta ar tautasdziesmas rindas Lobs ar lobu sasatyka izmantojumu pasākumu nosaukumos un devīzēs.
Bieži citētie tautasdziesmas vārdi izsaka arī nicinājumu pret nelabvēļiem. Vēl spilgtāk negatīva konotācija izpaužas lobs saknes vārdā labusi (labasi). To vietējie Latgales slāvu izcelsmes iedzīvotāji attiecina uz pārnovada latviešiem (čyuli).
Visbiežāk eifēmisma funkcijā lietots frazeoloģisks izteiciens lobs cylvāks ‘dzērājs’. Saskatāma tendence kvalitāti pamatot ar piederību savējiem.
Ar lobs superlatīva nozīmē pausts ne tikai prieks par izdevušos kvalitāti, bet arī apliecinājums dalīties tajā ar citiem, vai tas baudāms gastronomiski, emocionāli, intelektuāli, vai kā citādi.
Tādas vērtības kā latgaliskā identitāte, latgalīšu volūda, draudzība, mīlestība vispārākajā pakāpē apliecinātas Eduarda Kozlovska ābecē „Lobō sākla” (1921, 1922), Emīlijas Kalvānes dzejoļu krājumā „Lobuo dīna” (2003), trešajā grupas „Borowa MC” mūzikas albumā „Ui, lobs!” (2008), tā dziesma „Iededzies par Latviju” izmantota arī kā LR 90. gadadienas moto.
Lobu ļaužu bārns vēstures gaitā mainījis semantiku no dižciltīgo slāņa apzīmējuma (9.–12. gs.) uz pozitīvu personas kvalitatīvo raksturojumu (16. gs.), izzūdot krasai sociālajai diferenciācijai. Nepieciešamība pēc pozitīva vērtējuma, kā lobu ļaužu vai lobs, kļūst par būtisku pilnvērtīgas sociālās dzīves nosacījumu.
Emigrācijā uzrakstītais, vairākkārt izdotais Jāņa Klīdzēja romāns „Cilvēka bērns” (1956) un vēl populārākais J. Streiča ekranizējums (1991) iezīmē akcentu maiņu vārdu savienojuma semantikā, uzsverot komponentu bārns. Epizode, kurā Izidors uzslavē Boņuku, paliek atmiņā ar asociatīvo sakaru starp lobu ļaužu bārnu un ideālo latgaliešu bērnu. Mūsdienās tā ir kvalitātes zīme par savu valodu un izcelsmi lepnam latgalietim (latgalīši).
Gan pozitīva, gan negatīva konotācija atklājas vārdu savienojumā lobs ar lobu lietojumā. No vienas puses konkrētais vārdu savienojums pauž pozitīvas enerģijas, spēka, varēšanas apvienošanās un vairošanās ideju, negatīvā neiespējamību šādā situācijā. Mūsdienās šī ideja uzturēta un attīstīta ar tautasdziesmas rindas Lobs ar lobu sasatyka izmantojumu pasākumu nosaukumos un devīzēs.
Bieži citētie tautasdziesmas vārdi izsaka arī nicinājumu pret nelabvēļiem. Vēl spilgtāk negatīva konotācija izpaužas lobs saknes vārdā labusi (labasi). To vietējie Latgales slāvu izcelsmes iedzīvotāji attiecina uz pārnovada latviešiem (čyuli).
Visbiežāk eifēmisma funkcijā lietots frazeoloģisks izteiciens lobs cylvāks ‘dzērājs’. Saskatāma tendence kvalitāti pamatot ar piederību savējiem.
Ar lobs superlatīva nozīmē pausts ne tikai prieks par izdevušos kvalitāti, bet arī apliecinājums dalīties tajā ar citiem, vai tas baudāms gastronomiski, emocionāli, intelektuāli, vai kā citādi.
Tādas vērtības kā latgaliskā identitāte, latgalīšu volūda, draudzība, mīlestība vispārākajā pakāpē apliecinātas Eduarda Kozlovska ābecē „Lobō sākla” (1921, 1922), Emīlijas Kalvānes dzejoļu krājumā „Lobuo dīna” (2003), trešajā grupas „Borowa MC” mūzikas albumā „Ui, lobs!” (2008), tā dziesma „Iededzies par Latviju” izmantota arī kā LR 90. gadadienas moto.
Intresting info
Latgalieša kultūratmiņā lobs saistās ar baznīcas dziesmas vārdiem loba nakts, o, Jezu! un izraisa spēcīgu emocionālo saviļņojumu (laime; B. Briška „Latgola muna tāvzeme”, 1984, 234, 236): „Lobs” un „labi” ir tik plaši jēdzīni, ka, šūs vōrdus izrunojūt, mes pat nasapyulejom aptvert, kū tī eisti izsoka. (..) Koklu sažņaudze jyutu saviļņōjums, bet ācīs izplyuda prīcas osoras – es beju atsagrīzīs dzīdūšajā Latgolā – sovā dzimtinē. Man beja otkon labi...