| Name | Čyuli, čiuļi, čiuliai, čyuli, чывулi |
| Author | Antra Kļavinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgales latvieši (latgalīši) citu Latvijas etnogrāfisko novadu latviešu nosaukšanai kopš 19. gs. beigām lietojuši dažādus apzīmējumus. Visnoturīgākais līdz mūsdienām, ir čyuli – sākotnēji (19. gs. beigās) attiecināts uz luterticīgajiem vidzemniekiem. Lietots gan kā neitrālas modalitātes vārds, gan kā pārnovadnieku lietoto palamu polīši, poļi (poļaki), čangali opozīcija ar nievājošu nozīmes nokrāsu.
Latgaliešu priekšstati par čyulim (arī čivli, čiuli, baltīši, puornūvoda latvīši, puornūvodnīki) ir pretrunīgi, tie uztverti kā: 1. Citādie latvieši. 2. Racionālas saimniekošanas, kultūras procesu veicinātāji Latgalē. 3. Latgaliskuma apspiedēji, noniecinātāji.
Kopš 19. gs. beigām, kad latgaliešiem sāk veidoties etniskā apziņa, sākas dalījums īstajos un neīstajos latviešos. Kopumā atzīstot, ka gan latgalieši, gan čyuli ir latvieši, citāduma pazīmes tomēr saskatāmas: 1) valodā, 2) konfesionālajā piederībā, 3) mentalitātē, raksturā.
Kopš 19. gs. vidus Latgalē sāk ieceļot luterticīgie vidzemnieki, līdz ar to latgaliešu apziņā uztverti arī kā katuoļu pretnostatījums. Latgales burlaks 19. gs. beigās–20. gs. sāk. labprātāk dodas peļņā uz Krieviju, nevis uz tuvāko Baltijas guberņu (pārnovada), jo nepieņemama šķiet katoļu svētku dienu ignorēšana. Latgalē ierodas arī Krievijas valdības atbalstītie pareizticīgie čyuli (Antona Austriņa stāsts „Čyuļi”, 1909). Tiek uzskatīts, ka protestantisms un dzīve viensētās (pretstatā latgaliešu katolicisma tradīcijām un dzīvei sādžā) ietekmējusi čyuļu raksturu. Latgaliešu stereotipiskajos priekšstatos čyulim raksturīgs egoisms, lielāka savrupība, noslēgtība. Čyuli kļūst turīgāki par latgaliešiem. Latgaliešu literatūrā čyuli tēloti kā jaunu saimniekošanas paņēmienu ieviešanas iniciatori.
Čyulim ir liela nozīme Latgales kultūras dzīvē: 20. gs. 30. g.: Rēzeknis muokslinīku kūpa un Daugovpiļs mākslinieku kopa; pirmajos pašdarbības teātros viens no populārākajiem lugu autoriem ir Rūdolfs Blaumanis, arī Daugovpiļs teatra un Rēzeknis Tautys teatra režisori, aktieri, scenogrāfi; rakstnieki, kas kādu laiku dzīvojuši vai ceļojuši Latgalē (A. Austriņš, Ādolfs Erss, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe) u. c.
Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma (1934) gan Rīgā, gan Latgalē dzīvojošie čyuļu ierēdņi kļūst par latgaliešu valodas, savdabīgo tradīciju noliedzējiem. Arī mūslaiku čyuļu attieksmē pret latgalisko latviskumu vērojama gan ignorance, gan noliegums, neraugoties uz saprašanās un tuvināšanās gadījumiem (Raimonda Brieža „Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā” (2006), Rimanta Ziedoņa „Austrumu robeža” (2008, Austrumu rūbežs) u. c.).
Latgaliešu priekšstati par čyulim (arī čivli, čiuli, baltīši, puornūvoda latvīši, puornūvodnīki) ir pretrunīgi, tie uztverti kā: 1. Citādie latvieši. 2. Racionālas saimniekošanas, kultūras procesu veicinātāji Latgalē. 3. Latgaliskuma apspiedēji, noniecinātāji.
Kopš 19. gs. beigām, kad latgaliešiem sāk veidoties etniskā apziņa, sākas dalījums īstajos un neīstajos latviešos. Kopumā atzīstot, ka gan latgalieši, gan čyuli ir latvieši, citāduma pazīmes tomēr saskatāmas: 1) valodā, 2) konfesionālajā piederībā, 3) mentalitātē, raksturā.
Kopš 19. gs. vidus Latgalē sāk ieceļot luterticīgie vidzemnieki, līdz ar to latgaliešu apziņā uztverti arī kā katuoļu pretnostatījums. Latgales burlaks 19. gs. beigās–20. gs. sāk. labprātāk dodas peļņā uz Krieviju, nevis uz tuvāko Baltijas guberņu (pārnovada), jo nepieņemama šķiet katoļu svētku dienu ignorēšana. Latgalē ierodas arī Krievijas valdības atbalstītie pareizticīgie čyuli (Antona Austriņa stāsts „Čyuļi”, 1909). Tiek uzskatīts, ka protestantisms un dzīve viensētās (pretstatā latgaliešu katolicisma tradīcijām un dzīvei sādžā) ietekmējusi čyuļu raksturu. Latgaliešu stereotipiskajos priekšstatos čyulim raksturīgs egoisms, lielāka savrupība, noslēgtība. Čyuli kļūst turīgāki par latgaliešiem. Latgaliešu literatūrā čyuli tēloti kā jaunu saimniekošanas paņēmienu ieviešanas iniciatori.
Čyulim ir liela nozīme Latgales kultūras dzīvē: 20. gs. 30. g.: Rēzeknis muokslinīku kūpa un Daugovpiļs mākslinieku kopa; pirmajos pašdarbības teātros viens no populārākajiem lugu autoriem ir Rūdolfs Blaumanis, arī Daugovpiļs teatra un Rēzeknis Tautys teatra režisori, aktieri, scenogrāfi; rakstnieki, kas kādu laiku dzīvojuši vai ceļojuši Latgalē (A. Austriņš, Ādolfs Erss, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe) u. c.
Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma (1934) gan Rīgā, gan Latgalē dzīvojošie čyuļu ierēdņi kļūst par latgaliešu valodas, savdabīgo tradīciju noliedzējiem. Arī mūslaiku čyuļu attieksmē pret latgalisko latviskumu vērojama gan ignorance, gan noliegums, neraugoties uz saprašanās un tuvināšanās gadījumiem (Raimonda Brieža „Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā” (2006), Rimanta Ziedoņa „Austrumu robeža” (2008, Austrumu rūbežs) u. c.).
Intresting info
Teiciens: Čivli, čivli, najai tivli – dabuosi ar pupu kivli – rosina domāt par leksēmas čyuļs etimoloģisko saistību ar kiuļs (Latgalē ap Vārkavu – čiuļs) ‘nopļautas labības kopa’. Leksēma čiulis tāpat tiek saistīta ar ķūlis (J. Kursīte „Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb Novadu vārdene”, 2008, 60): 1) ‘neliela dzīvnieciņa gurns, arī cilvēka rokas stilbs’, 2) ‘garens koks, kur atspiesties’, 3) ‘vīriešu bikšu (iuzys) priekšas šķēlums; arī sieviešu lindraku kabata’, 4) neveikls, gauss, bailīgs cilvēks’. Pastāv arī versija par aizguvumu no Latgales poļu valodas, kur vārds ciul apzīmē nepieklājīgu, nesimpātisku vīrieti; neaptēstu, nekulturālu cilvēku („Baltu un slāvu kultūrkontakti”, 2009, 257–258).