| Name | Iuzys, bikses, kelnės, pants, ганавіцы |
| Author | Olga Senkāne |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgalē ar vārdu iuzys (arī yuzys, jyuzys, ūzys, biksis) apzīmēja bikšu veidus: 1. Zamejuos (apakšbikses). 2. Ikdienas un darba. 3. Goda. Mūsdienās Latgolā par iuzom sauc galvenokārt garās vīriešu virsbikses bez sīkākas diferenciācijas goda, darba vai ikdienas apģērbā.
Pakulu vai lynu iuzys tika valkātas kā apakšbikses vai ikdienas un darba apģērbs. Sievietes šuva sev buobu iuzys no dzeltena vai balta auduma, biežāk no mājās austa lina. Līdz 20. gs. vidum īsās vai pusgarās linu apakšbikses (strupuos iuzys) un garās linu apakšbikses šuva mājās.
Ikdienas un darba iuzys šuva ar pašaurām starām un rombveida ielaidumu, nereti bez tā. Jostas vietā iuzys saturēšanai ievēra aukliņu (guocinīks), bet vēlākā laikā piešuva tā paša auduma jostiņu, kuru aizdarināja ar koka sprūdzeni – kliņģīti vai metāla pogu, šuva no balta vai svītraina audekla, 19. gs. beigās – no vilnas drānas (vuška), gluži kā goda iuzys. Arī darba un ikdienas apģērbu līdz 20. gs. vidum gatavoja mājās.
Iuzys goda tērpam 19. gs. vidū darināja no tās pašas drēbes, no kuras šuva biņdzukus (muduraiņus), vai no baltas vadmalas. Pie baltajiem muduraiņiem varēja vilkt tikai baltas, pie gaiši pelēkajiem – baltas un gaiši pelēkas iuzys. Tās bija garas, sniedzās līdz potītēm.
19. gs. 70. g. turīgākie latgalīši ģērbās pēc pilsētas modes, 90. g. no viņiem neatpaliek arī zemnīki. Goda apģērbam tika izmantots pirkts materiāls, visbiežāk vilnas audums. 19. gs. beigās–20. gs. sāk. jaunā paaudze laukos valkāja pirktas iuzys, vecie – joprojām zamiejuos, mājās austas iuzys.
Bērnu iuzys apģērbā bija jauna parādība, vēl 20. gs. sāk. Latgales zemnieku bērni līdz skolas vecumam staigāja kreklos, bez iuzys.
Pakulu vai lynu iuzys tika valkātas kā apakšbikses vai ikdienas un darba apģērbs. Sievietes šuva sev buobu iuzys no dzeltena vai balta auduma, biežāk no mājās austa lina. Līdz 20. gs. vidum īsās vai pusgarās linu apakšbikses (strupuos iuzys) un garās linu apakšbikses šuva mājās.
Ikdienas un darba iuzys šuva ar pašaurām starām un rombveida ielaidumu, nereti bez tā. Jostas vietā iuzys saturēšanai ievēra aukliņu (guocinīks), bet vēlākā laikā piešuva tā paša auduma jostiņu, kuru aizdarināja ar koka sprūdzeni – kliņģīti vai metāla pogu, šuva no balta vai svītraina audekla, 19. gs. beigās – no vilnas drānas (vuška), gluži kā goda iuzys. Arī darba un ikdienas apģērbu līdz 20. gs. vidum gatavoja mājās.
Iuzys goda tērpam 19. gs. vidū darināja no tās pašas drēbes, no kuras šuva biņdzukus (muduraiņus), vai no baltas vadmalas. Pie baltajiem muduraiņiem varēja vilkt tikai baltas, pie gaiši pelēkajiem – baltas un gaiši pelēkas iuzys. Tās bija garas, sniedzās līdz potītēm.
19. gs. 70. g. turīgākie latgalīši ģērbās pēc pilsētas modes, 90. g. no viņiem neatpaliek arī zemnīki. Goda apģērbam tika izmantots pirkts materiāls, visbiežāk vilnas audums. 19. gs. beigās–20. gs. sāk. jaunā paaudze laukos valkāja pirktas iuzys, vecie – joprojām zamiejuos, mājās austas iuzys.
Bērnu iuzys apģērbā bija jauna parādība, vēl 20. gs. sāk. Latgales zemnieku bērni līdz skolas vecumam staigāja kreklos, bez iuzys.
Intresting info
Linu vai pakulu iuzys bija vasaras darba apģērbs. Pusvadmalas jeb čerkaza iuzys (čerkazinis) vilka tīruma darbos rudenī un pavasarī. Vadmalas iuzys (milinis) bija siltas, tāpēc tās nēsāja ziemā. Ar kažokādas jeb kažuka iuzom brauca meža darbos. Godiem šūtās vilnas iuzys sauca par štanikiem.