| Name | Biņdzuks, žakete, švarkas, jacket, пiнжак |
| Author | Olga Senkāne |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Biņdzuks (arī bindžuks, pindžaks, arī kuļuks, kuliks, kuļka u. c.): 1. Latgales vīriešu svārku sveitas (arī svuorks, sertuks, andaraks) pēctecis. 2. Kopš 19. gs. beigām Latgalē iecienītākā vīriešu uzvalka augšdaļa. 3. Bezpersonisks, unificēts apģērba gabals LPSR laikā.
Līdz biņdzuka ienākšanai modē vīriešu tērpi visā Latgolys teritorijā bija ļoti vienveidīgi. Garās un pusgarās sveitys (krievu – свита, baltkrievu – свiта, poļu – swita) bijušas pelēkas, gan taisnas, gan krokainas, ar ievilktu taļļu jostas vietā, līdzīga piegriezuma svārkus valkāja arī sievietes.
Garajiem un pusgarajiem svārkiem bija stāvas, trīs pirkstu platas apkakles, kas beidzās sānos, zem vaigiem. Garos, jostas vietā piegulošos svārkus ar divrindu pogām Latgalē sauca arī par sertukiem (franču – surtout, krievu – сюртук, сертук). Par sertukiem sauca arī nabadzīgus un ne visai gudrus un apķērīgus cilvēkus, bet par kuliem (куль) – dzērājus (dzāruojs).
Par muduraiņiem sauca svārkus ar muduriem mugurpusē abos sānos – 2–3 kuplām, platām un vienādām krokām, kas sākās pie jostasvietas un beidzās apakšā, tās izveidoja no trīsstūraina paplašinājuma.
Latgalē dominēja vīriešu svārku darināšana no pabieza lyna. Rundēnu pag. tika šūta visneparastākā sveita visā Latvijā: 1) tie bija krunkoti svārki, nevis tradicionālie muduraiņi; 2) neierasts bija audumu krāsu salikums, tos šuva no lillā vadmalas, apkaklei, aprocēm, kabatu klapēm izmantojot baltu audumu, nereti ar tumši zilu apmali dūrgalos, kakla griezumā, uz kabatu virsējās malas.
19. gs. vidū, pēc dzimtbūšanas atcelšanas, zemnīku tērpu tradicionālo piegriezumu (taisnā diegā piegrieztos apģērba gabalus) sāk aizvietot pilsētas modes tipa apģērbs, profesionāla drēbnieka veidots. Pirmie angļu tipa uzvalkus iemēģina burlaki. Jaunievedums nav ērts, tāpēc lauku drēbnieki (skrauči) to vienkāršo: līdz ceļiem gari svārki ar nelielu stāvošu apkakli un vienu pogu rindu. Šādus svārkus sauc par pindžakiem (baltkrievu – пiнжак, krievu – спинжак, спенжик). Pilsētas īsie biņdzuki laukos sāk dominēt tikai 20. gs. 20. g. Darba apģērbu līdz pat 20. gs. vidum gatavoja mājās, pirktais materiāls bija domāts goda tērpam.
Par frenčiem (angļu – french) kopš Pirmā pasaules kara sauca līdz kaklam aizspogājamus biņdzukus, visbiežāk tie bija karaveira vai ierēdņa formas tērpa svārki ar mīkstu stāvošu vai atlokāmu apkakli, sašaurinātu jostasvietu, 4 virsū uzšūtām, aizpogājamām kabatām.
Padomju laikos latgalieši iegādājās gatavu apģērbu.
Līdz biņdzuka ienākšanai modē vīriešu tērpi visā Latgolys teritorijā bija ļoti vienveidīgi. Garās un pusgarās sveitys (krievu – свита, baltkrievu – свiта, poļu – swita) bijušas pelēkas, gan taisnas, gan krokainas, ar ievilktu taļļu jostas vietā, līdzīga piegriezuma svārkus valkāja arī sievietes.
Garajiem un pusgarajiem svārkiem bija stāvas, trīs pirkstu platas apkakles, kas beidzās sānos, zem vaigiem. Garos, jostas vietā piegulošos svārkus ar divrindu pogām Latgalē sauca arī par sertukiem (franču – surtout, krievu – сюртук, сертук). Par sertukiem sauca arī nabadzīgus un ne visai gudrus un apķērīgus cilvēkus, bet par kuliem (куль) – dzērājus (dzāruojs).
Par muduraiņiem sauca svārkus ar muduriem mugurpusē abos sānos – 2–3 kuplām, platām un vienādām krokām, kas sākās pie jostasvietas un beidzās apakšā, tās izveidoja no trīsstūraina paplašinājuma.
Latgalē dominēja vīriešu svārku darināšana no pabieza lyna. Rundēnu pag. tika šūta visneparastākā sveita visā Latvijā: 1) tie bija krunkoti svārki, nevis tradicionālie muduraiņi; 2) neierasts bija audumu krāsu salikums, tos šuva no lillā vadmalas, apkaklei, aprocēm, kabatu klapēm izmantojot baltu audumu, nereti ar tumši zilu apmali dūrgalos, kakla griezumā, uz kabatu virsējās malas.
19. gs. vidū, pēc dzimtbūšanas atcelšanas, zemnīku tērpu tradicionālo piegriezumu (taisnā diegā piegrieztos apģērba gabalus) sāk aizvietot pilsētas modes tipa apģērbs, profesionāla drēbnieka veidots. Pirmie angļu tipa uzvalkus iemēģina burlaki. Jaunievedums nav ērts, tāpēc lauku drēbnieki (skrauči) to vienkāršo: līdz ceļiem gari svārki ar nelielu stāvošu apkakli un vienu pogu rindu. Šādus svārkus sauc par pindžakiem (baltkrievu – пiнжак, krievu – спинжак, спенжик). Pilsētas īsie biņdzuki laukos sāk dominēt tikai 20. gs. 20. g. Darba apģērbu līdz pat 20. gs. vidum gatavoja mājās, pirktais materiāls bija domāts goda tērpam.
Par frenčiem (angļu – french) kopš Pirmā pasaules kara sauca līdz kaklam aizspogājamus biņdzukus, visbiežāk tie bija karaveira vai ierēdņa formas tērpa svārki ar mīkstu stāvošu vai atlokāmu apkakli, sašaurinātu jostasvietu, 4 virsū uzšūtām, aizpogājamām kabatām.
Padomju laikos latgalieši iegādājās gatavu apģērbu.
Intresting info
Latgaliešu folklorā un literatūrā biņdzuks ļauj spriest par vīrieša turību, sociālo statusu (J. Būmanis „Ošas upes krastu dziesmas un raksti”, 2008, 211): Pa kam var pazeit,/ Kurs jaunives eistais brōļs./ Vaca kuļka, leiks daguns,/ Tys jaunives eistais brōļs. Antona Rupaiņa romānā „Zemes sōļs” (1953, 80) pašaustas vadmalas uzvalks skolotājam Meikulam Mutuļam pīdeve gluži kundzisku izskotu.