| Name | Lyni, lini, linas, flax, лëн |
| Author | Vladislavs Malahovskis |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Lyni (sarunvalodā tiek lietota arī vienskaitļa forma lyns), dēvēti par ziemeļu zīdu, – lakstaugs ar garu, taisnu stulbāju un ziliem ziediem, kuru audzē šķiedras un eļļas ieguvei. Kopš seniem laikiem Latgalē lynim ir utilitāra un simboliska nozīme: 1. Tekstiliju pagatavošanas izejviela. 2. Ienākumu avots. 3. Uztura un ārstnieciskais līdzeklis. 4. Simbolu, ticējumu un radošās iedvesmas avots.
Tekstiliju izgatavošanai bija nepieciešams iegūt linšķiedru. Tās iegūšana bija laikietilpīgs, smags darbs, ko veica, ievērojot darba dalīšanas principu. Labākās lynu buntes tika atstātas vērpšanai un aušanai. Tā tika iegūtas izturīgas tekstilijas: apakšveļa (iuzys), palagi, dvieļi, galdauti; kāstuves, piena kules; vītas virves.
Līdz Otrajam pasaules karam Latgalē gandrīz katrā saimniecībā (sāta) tika audzēti lyni. 20. g. pirmajā pusē LR lauksaumniecības ražojumu eksportā 1. vietu ieņēma linšķiedras eksports, kas veidoja ~25 % visas eksportēto preču kopvērtības. Lyni bija jaunās Latvijas valsts saimnieciskās neatkarības pamats, tie deva valstij nepieciešamo valūtu. Tāpēc Latvijā tika izveidots valsts lynu monopols.
Latgale saražoja gandrīz ½ Latvijas linšķiedras, jo te dominēja sīksaimniecības, kuras nebija spējīgas saražot tik daudz labības, lai to varētu pārdot, arī lopkopība bija vāji attīstīta. Lyni bija galvenā lauksaimniecības kultūra, no kuras Latgales sīkzemnieks (zemnīks) varēja iegūt peļņu, tie tika dēvēti par naudas labību.
Mūsdienās Eiropas tirgū ir pieprasījums pēc lynim. Tomēr, samazinoties valsts atbalstam linkopībai, lynus pārstrādei Latvijā audzē vairs tikai dažos Latgales novados.
Linsēklu eļļa tiek izmantota gan pārtikā, gan medicīnā. Agrākos laikos tā bija spēcinošs atspaids gavieņa laikā. Neražas gados Latgalē rudzu maizis iejavam pievienoja linsēklu raušus (izboju).
Lynu audumiem ir augsta absorbēšanas spēja, kā arī liela siltuma vadītspēja. Valkājot lynu audekla apģērbu (sukne), cilvēks ir pasargāts no nevēlamu sīkbūtņu vairošanās uz ādas.
Arī mūsdienās tautas medicīna acu veselībai iesaka lynu preperātus.
Lynu audumos tika ietītas ēģiptiešu mūmijas, jo šis audums tika uzskatīts par gaismys, tīrības un pārticības simbolu. Senlatviešiem lyni bijuši arī spēka un izturības simbols. Tika uzskatīts, ka lynu audums pasargā no negatīvas enerģijas.
Lyni kā Latgales simbols parādās latgaliešu literatūrā, sevišķi dzejā. Madsolas Juoņa (Mežavydi) Otrā pasaules kara laikā sarakstītajā dzejoļu krājumā „Lynu zīdi” dominē piederības apliecinājumi savai dzimtajai pusei, tās cilvēkiem, kultūrai.
Valda Krāslavieša (Kruoslova) dzejolī „Sapnis par Latgali” galvenie tēli ir ezers (zylūs azaru zeme), lyni un jaunības atmiņas. Līdzīgi motīvi lasāmi Andra Vējāna dzejas rindās.
Tekstiliju izgatavošanai bija nepieciešams iegūt linšķiedru. Tās iegūšana bija laikietilpīgs, smags darbs, ko veica, ievērojot darba dalīšanas principu. Labākās lynu buntes tika atstātas vērpšanai un aušanai. Tā tika iegūtas izturīgas tekstilijas: apakšveļa (iuzys), palagi, dvieļi, galdauti; kāstuves, piena kules; vītas virves.
Līdz Otrajam pasaules karam Latgalē gandrīz katrā saimniecībā (sāta) tika audzēti lyni. 20. g. pirmajā pusē LR lauksaumniecības ražojumu eksportā 1. vietu ieņēma linšķiedras eksports, kas veidoja ~25 % visas eksportēto preču kopvērtības. Lyni bija jaunās Latvijas valsts saimnieciskās neatkarības pamats, tie deva valstij nepieciešamo valūtu. Tāpēc Latvijā tika izveidots valsts lynu monopols.
Latgale saražoja gandrīz ½ Latvijas linšķiedras, jo te dominēja sīksaimniecības, kuras nebija spējīgas saražot tik daudz labības, lai to varētu pārdot, arī lopkopība bija vāji attīstīta. Lyni bija galvenā lauksaimniecības kultūra, no kuras Latgales sīkzemnieks (zemnīks) varēja iegūt peļņu, tie tika dēvēti par naudas labību.
Mūsdienās Eiropas tirgū ir pieprasījums pēc lynim. Tomēr, samazinoties valsts atbalstam linkopībai, lynus pārstrādei Latvijā audzē vairs tikai dažos Latgales novados.
Linsēklu eļļa tiek izmantota gan pārtikā, gan medicīnā. Agrākos laikos tā bija spēcinošs atspaids gavieņa laikā. Neražas gados Latgalē rudzu maizis iejavam pievienoja linsēklu raušus (izboju).
Lynu audumiem ir augsta absorbēšanas spēja, kā arī liela siltuma vadītspēja. Valkājot lynu audekla apģērbu (sukne), cilvēks ir pasargāts no nevēlamu sīkbūtņu vairošanās uz ādas.
Arī mūsdienās tautas medicīna acu veselībai iesaka lynu preperātus.
Lynu audumos tika ietītas ēģiptiešu mūmijas, jo šis audums tika uzskatīts par gaismys, tīrības un pārticības simbolu. Senlatviešiem lyni bijuši arī spēka un izturības simbols. Tika uzskatīts, ka lynu audums pasargā no negatīvas enerģijas.
Lyni kā Latgales simbols parādās latgaliešu literatūrā, sevišķi dzejā. Madsolas Juoņa (Mežavydi) Otrā pasaules kara laikā sarakstītajā dzejoļu krājumā „Lynu zīdi” dominē piederības apliecinājumi savai dzimtajai pusei, tās cilvēkiem, kultūrai.
Valda Krāslavieša (Kruoslova) dzejolī „Sapnis par Latgali” galvenie tēli ir ezers (zylūs azaru zeme), lyni un jaunības atmiņas. Līdzīgi motīvi lasāmi Andra Vējāna dzejas rindās.
Intresting info
Vārda lyni etimoloģijas pamatā (K. Karulis „Latviešu etimoloģijas vārdnīca, I.”, 1992, 538) indoeiropiešu lī-no, ko saista ar lī- ‘zilgans’ vai lēi- ‘liet, tecēt, pilēt’ >*leino-m >*līno-m ‘aplietais, mērcētais’.