| Name | Sukne, kleita, suknelė, dress, сукенка |
| Author | Sanita Lazdiņa |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgales kultūrvidē sukne (arī sukņa, suknis, kleita) atklājas kā: 1. Brunču pēctece. 2. Pilsētmodes elements. 3. Sociālā stāvokļa raksturotāja. 4. Mantiskais (ārējais) pretstatā dvēseliskajam, intelektuālajam.
Leksēma sukne sākotnēji ir izmantota auduma vai tā izgatavošanai nepieciešamo izejvielu apzīmēšanai. Senākie (pēc 7.–12. gs. materiāliem) Latvijas teritorijā atrastie apģērba fragmenti bijuši darināti no vilnas vai nātna (lynu vai pakulu) auduma. Nozīmes pārnesums uz kleitas apzīmējumu notiek samērā vēlu (19.–20. gs. mijā).
Senie brunči (lyndrak(l)i, rindak(l)i, rinduki, snōtine) bija krāsu bagāti: Dienvidlatgalē dominēja spilgti sarkanā un zaļā vai zilā un sarkanā krāsa (vecākajiem brunčiem krāsas saliktas rūtīs jeb kristos, bet 19. gs. II pusē – svītrās jeb streipās, ailiņās); Ziemeļlatgalei bija raksturīgi balti brunči. Izmaiņas brunču auduma rakstā straujāk ienāca 19. gs. beigās, kad arvien biežāk svītrainie vai rūtainie brunči tika nomainīti ar vienkrāsainiem pelēkiem vai citas krāsas brunčiem.
Folklorā brunči ir izmantoti kā sievišķā simbols, lai atklātu ne tās labākās raksturīpašības (nesaticību, ķildīgumu), piemēram, nostāstā „Bōbu (buoba) kars”. Brunči (lyndraki) ir sieviešu apģērba gabals, kas samērā bieži parādās arī apdziedāšanās dziesmās.
Meitenes (sievietes) ģimenes turība latgaliešu literatūrā un folklorā tiek atklāta, aprakstot suknis audumu, krāsu, modeli vai papilddetaļas (piemēram, izšuvumus). Uz pieticību visbiežāk norāda biezs vilnas audums, tumša krāsa un epiteti, kas akcentē apģērba vecumu. Priekšauts atšķirībā no pārnovada latviešu tautastērpa ir tipiska Latgales goda tērpa sastāvdaļa.
Mūsdienās sukne nav tipisks sieviešu apģērbs, tā vairāk tiek vilkta svētkos, ikdienā – vasaras sezonā. Priekšroka tiek dota ērtam, praktiskam apģērbam (iuzys), darinātam no dabīga materiāla.
Leksēma sukne sākotnēji ir izmantota auduma vai tā izgatavošanai nepieciešamo izejvielu apzīmēšanai. Senākie (pēc 7.–12. gs. materiāliem) Latvijas teritorijā atrastie apģērba fragmenti bijuši darināti no vilnas vai nātna (lynu vai pakulu) auduma. Nozīmes pārnesums uz kleitas apzīmējumu notiek samērā vēlu (19.–20. gs. mijā).
Senie brunči (lyndrak(l)i, rindak(l)i, rinduki, snōtine) bija krāsu bagāti: Dienvidlatgalē dominēja spilgti sarkanā un zaļā vai zilā un sarkanā krāsa (vecākajiem brunčiem krāsas saliktas rūtīs jeb kristos, bet 19. gs. II pusē – svītrās jeb streipās, ailiņās); Ziemeļlatgalei bija raksturīgi balti brunči. Izmaiņas brunču auduma rakstā straujāk ienāca 19. gs. beigās, kad arvien biežāk svītrainie vai rūtainie brunči tika nomainīti ar vienkrāsainiem pelēkiem vai citas krāsas brunčiem.
Folklorā brunči ir izmantoti kā sievišķā simbols, lai atklātu ne tās labākās raksturīpašības (nesaticību, ķildīgumu), piemēram, nostāstā „Bōbu (buoba) kars”. Brunči (lyndraki) ir sieviešu apģērba gabals, kas samērā bieži parādās arī apdziedāšanās dziesmās.
Meitenes (sievietes) ģimenes turība latgaliešu literatūrā un folklorā tiek atklāta, aprakstot suknis audumu, krāsu, modeli vai papilddetaļas (piemēram, izšuvumus). Uz pieticību visbiežāk norāda biezs vilnas audums, tumša krāsa un epiteti, kas akcentē apģērba vecumu. Priekšauts atšķirībā no pārnovada latviešu tautastērpa ir tipiska Latgales goda tērpa sastāvdaļa.
Mūsdienās sukne nav tipisks sieviešu apģērbs, tā vairāk tiek vilkta svētkos, ikdienā – vasaras sezonā. Priekšroka tiek dota ērtam, praktiskam apģērbam (iuzys), darinātam no dabīga materiāla.
Intresting info
Vārda paļboni nozīme tiek skaidrota šādi („Dzeive”, 1957, Nr. 29, 21): kleitas, resp., brunču, faltes, īlūcējumi, senejais apgārbu stiļs un izgreznōšonas veids; Nu tam ari glōzes beja ar paļbonim: glōzes vērsejō daļa beja gluda, apakšejō rīvaina. Tod ols puisis voi saiminīks mēdze skubynōt: „Izdzer leidz paļbonim.”