| Name | Maize, maize, duona, bread, хлеб |
| Author | Inga Belasova |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Līdz ar graudaugu audzēšanu ir aizsākusies maizis cepšanas māksla. Latgaliešu (latgalīši) apziņā maize saistās ar izpratni par: 1. Pārtikas pamatproduktu: 1.1. Gatavošanas īpatnības. 1.2. Veidi. 1.3. Ēdieni. 2. Uztura metonīmiju. 3. Senu mājas rituālu elementu. 4. Aglonas maizis muzeju.
Maize ir raksturojusi zemnīka pārticības un saimniecības attīstības līmeni. Ar maizi vispirms tika saprasta rupjo rudzu miltu maize, jo tieši rudzi („Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa”) bija galvenā kultivējamā labība katrā zemnieku saimniecībā.
Maizis gatavošana lielākoties bija sieviešu (buoba) pārziņā. Maizis gatavošanas process tiek dalīts mīklas iejaukšanā, raudzēšanā un cepšanā. Neražas un bada gados miltiem nereti pievienoja dažādas surogātvielas.
Viss maizis gatavošanas process tika papildināts ar krusta (krysts) zīmes simboliku (krusta mešana, tā zīmēšana uz maizis).
Mūsu senči ir pazinuši un gatavojuši arī cita veida maizi. Tradicionāli no bīdelētiem (piļtavuotim) miltiem cepa rupjmaizi (parostuo maize), saldskābo, savukārt no kviešu miltiem cepa peirāgus, capumus un biskvitus. Bieži talku mielastam gatavoto miežu, kviešu (retāk griķu) pluoceni cepa arī svētdienām, kristībām, kuozom un bērēm.
Baltmaizi mūsu senči cepa visretāk – svētkos, dažādās ģimenes svinībās, bieži vien no pirktiem, nevis pašu maltiem kviešu miltiem (patmalis). Barankas un sausiņi ir seni maizis izstrādājumi, bez kuriem agrāk neiztika neviena čaja dzeršanas reize.
Latgaliešu maizis ēdieni kopumā ir bijuši vienkārši izejvielu un tehnoloģiskā ziņā. Sākot ar elementāriem neraudzētiem miltu ēdieniem (kašeņa, kļockys), turpinot ar liesajām gavieņa maltītēm (sutnis, murcovka utt.).
Maize ir arī garīguma simbols. Kristietības kontekstā neraudzēta maize simbolizē šķīstību, kas spēj uzņemt raugu (Svēto Garu). Viduslaikos kviešu grauds tika salīdzināts ar Kristu, kurš, nokāpis pazemē, ir atgriezies no tās.
Maize tika izmantota daudzos sadzīviskos rituālos (nakryškuons) un latgaliešu apziņā ir viena no augstākajām vērtībām. Latgaliešu rituālu kontekstā maize ir uzmanības centrā visos svarīgākajos cilvēka dzīves posmos. 2005. g. 28. jūlijā Preiļu rajona Aglyunā tika atklāts maizis muzejs: pirmais Latvijā un vienīgais visā Baltijā.
Maize ir raksturojusi zemnīka pārticības un saimniecības attīstības līmeni. Ar maizi vispirms tika saprasta rupjo rudzu miltu maize, jo tieši rudzi („Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa”) bija galvenā kultivējamā labība katrā zemnieku saimniecībā.
Maizis gatavošana lielākoties bija sieviešu (buoba) pārziņā. Maizis gatavošanas process tiek dalīts mīklas iejaukšanā, raudzēšanā un cepšanā. Neražas un bada gados miltiem nereti pievienoja dažādas surogātvielas.
Viss maizis gatavošanas process tika papildināts ar krusta (krysts) zīmes simboliku (krusta mešana, tā zīmēšana uz maizis).
Mūsu senči ir pazinuši un gatavojuši arī cita veida maizi. Tradicionāli no bīdelētiem (piļtavuotim) miltiem cepa rupjmaizi (parostuo maize), saldskābo, savukārt no kviešu miltiem cepa peirāgus, capumus un biskvitus. Bieži talku mielastam gatavoto miežu, kviešu (retāk griķu) pluoceni cepa arī svētdienām, kristībām, kuozom un bērēm.
Baltmaizi mūsu senči cepa visretāk – svētkos, dažādās ģimenes svinībās, bieži vien no pirktiem, nevis pašu maltiem kviešu miltiem (patmalis). Barankas un sausiņi ir seni maizis izstrādājumi, bez kuriem agrāk neiztika neviena čaja dzeršanas reize.
Latgaliešu maizis ēdieni kopumā ir bijuši vienkārši izejvielu un tehnoloģiskā ziņā. Sākot ar elementāriem neraudzētiem miltu ēdieniem (kašeņa, kļockys), turpinot ar liesajām gavieņa maltītēm (sutnis, murcovka utt.).
Maize ir arī garīguma simbols. Kristietības kontekstā neraudzēta maize simbolizē šķīstību, kas spēj uzņemt raugu (Svēto Garu). Viduslaikos kviešu grauds tika salīdzināts ar Kristu, kurš, nokāpis pazemē, ir atgriezies no tās.
Maize tika izmantota daudzos sadzīviskos rituālos (nakryškuons) un latgaliešu apziņā ir viena no augstākajām vērtībām. Latgaliešu rituālu kontekstā maize ir uzmanības centrā visos svarīgākajos cilvēka dzīves posmos. 2005. g. 28. jūlijā Preiļu rajona Aglyunā tika atklāts maizis muzejs: pirmais Latvijā un vienīgais visā Baltijā.
Intresting info
Nosakot maizis gatavību, saimnieces ņēma vērā pieredzi, stuņdinīku, garozas krāsu, skaņu (kukuļa sprakšķēšana, sitot pa kukuļa dibenu), bet („Rītava III. Atašienes novada tautas teicēji, tautasdziesmas, rotaļas, dejas, mutvārdu folklora”, 2004, 14) golvonais nūteicējs beja tōs pat meikles prōvs, vystas ūlai leidzeigs kukuļs, kas tyka īlykts rondonā yudinī un nūlykts uz cepļa pōrta. Maizei izcepoties, mazais kukulītis uzpeldēja ūdens virspusē.