| Name | Stuņdinīks, pulkstenis, laikrodis, clock, гадзіннік |
| Author | Inga Belasova |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Stuņdinīks (arī budziļnīks, laikruods, pulkstiņs, stuņdiņs, zegars) ir uztverams kā: 1. Laika mērīšanas ierīce. 2. Turīguma simbols. 3. Pastarpināta saikne ar reliģiju (stuņdinis).
Kognitīvā līmenī stuņdinīks saprotams kā mehāniska laika noteikšanas ierīce. Stuņdinīka izpratnē svarīgs ir filozofiskais aspekts, kas aktualizē laika uztveres un skaitīšanas specifiku Latgolā. Pagāniskajos (nakryškuons) priekšstatos Dīvs bija arī kosmiskās kārtības jeb laika noteicējs. Laika periodus atbilstoši godināja, īpaši izceļot vasaras (Juoņa dīna) un ziemas (Zīmyssvātki) saulgriežus.
Senāk laiku noteica pēc saules attāluma no apvāršņa, ēnas (susātivs) garuma, zvaigznāju stāvokļa un vēl daudzos citos veidos.
Atšķirīgi bija ziemas un vasaras laika orientieri. Viens no nozīmīgākajiem zemnīku ziemas periodā veicamajiem darbiem ir linu kulstīšana, ko darīja agri no rīta jeb ar pirmajiem gaiļiem, t. i., 1–2 stundas pēc pusnakts. Ziemas laika skaitīšanā izšķirošo lomu spēlēja gaiļu dziedāšana (pyrmī, ūtrī, trešī gaili). Vasaras periodā laiku ar gaiļu dziedāšanu neapzīmēja, jo orientējās galvenokārt pēc gaismas (gaisma).
Laika uztveres kontekstā būtisks ir arī diennakts dalījums. Mūsu senčiem tā sākās ar rīta gaismu. Turklāt latgalīšim ir raksturīga arī laika mērīšana līdz gaidāmajiem svētkiem, atzīmējot noteiktu dienu skaitu. Mūsu senču ikdienā ļoti būtisks bija baznīcas (bazneica) zvans, kas funkcionēja kā universāls laika mērīšanas līdzeklis, atgādinot dienas svarīgos brīžus.
Sapnī redzēts stuņdinīks vēsta par pārmaiņām: apstājies stuņdinīks – uz nāvi, tikšķošs – uz labām pārmaiņām, liela izmēra stuņdinīks atgādina, ka laiks ir nauda, savukārt zelta stuņdinīks brīdina par finansiālām grūtībām.
Stuņdiņu dzīsmis jeb godzinkys (poļu godzina ‘stuņde’) – Dievmātes godināšanas veids, kas veltīts Jaunavas Marijas (Marija) kultam. Tās ir savdabīgas lūgšanas, kas veidotas pēc priesteru (bazneickungs) lūgšanu grāmatas (puotoru gruomota) jeb breivara kanonisko stundu piemēra, taču ir īsākas (sadalītas 7 stundās) un tāpēc dēvējamas par stuņdinem. Iespējams, ka tās ir sacerētas latīņu valodā 14. vai 15. gs. Tiek minēts, ka šīs lūgšanas Latgalē ir ienākušas kopā ar dominikāņiem (bazneica) 17. gs. beigās.
Kognitīvā līmenī stuņdinīks saprotams kā mehāniska laika noteikšanas ierīce. Stuņdinīka izpratnē svarīgs ir filozofiskais aspekts, kas aktualizē laika uztveres un skaitīšanas specifiku Latgolā. Pagāniskajos (nakryškuons) priekšstatos Dīvs bija arī kosmiskās kārtības jeb laika noteicējs. Laika periodus atbilstoši godināja, īpaši izceļot vasaras (Juoņa dīna) un ziemas (Zīmyssvātki) saulgriežus.
Senāk laiku noteica pēc saules attāluma no apvāršņa, ēnas (susātivs) garuma, zvaigznāju stāvokļa un vēl daudzos citos veidos.
Atšķirīgi bija ziemas un vasaras laika orientieri. Viens no nozīmīgākajiem zemnīku ziemas periodā veicamajiem darbiem ir linu kulstīšana, ko darīja agri no rīta jeb ar pirmajiem gaiļiem, t. i., 1–2 stundas pēc pusnakts. Ziemas laika skaitīšanā izšķirošo lomu spēlēja gaiļu dziedāšana (pyrmī, ūtrī, trešī gaili). Vasaras periodā laiku ar gaiļu dziedāšanu neapzīmēja, jo orientējās galvenokārt pēc gaismas (gaisma).
Laika uztveres kontekstā būtisks ir arī diennakts dalījums. Mūsu senčiem tā sākās ar rīta gaismu. Turklāt latgalīšim ir raksturīga arī laika mērīšana līdz gaidāmajiem svētkiem, atzīmējot noteiktu dienu skaitu. Mūsu senču ikdienā ļoti būtisks bija baznīcas (bazneica) zvans, kas funkcionēja kā universāls laika mērīšanas līdzeklis, atgādinot dienas svarīgos brīžus.
Sapnī redzēts stuņdinīks vēsta par pārmaiņām: apstājies stuņdinīks – uz nāvi, tikšķošs – uz labām pārmaiņām, liela izmēra stuņdinīks atgādina, ka laiks ir nauda, savukārt zelta stuņdinīks brīdina par finansiālām grūtībām.
Stuņdiņu dzīsmis jeb godzinkys (poļu godzina ‘stuņde’) – Dievmātes godināšanas veids, kas veltīts Jaunavas Marijas (Marija) kultam. Tās ir savdabīgas lūgšanas, kas veidotas pēc priesteru (bazneickungs) lūgšanu grāmatas (puotoru gruomota) jeb breivara kanonisko stundu piemēra, taču ir īsākas (sadalītas 7 stundās) un tāpēc dēvējamas par stuņdinem. Iespējams, ka tās ir sacerētas latīņu valodā 14. vai 15. gs. Tiek minēts, ka šīs lūgšanas Latgalē ir ienākušas kopā ar dominikāņiem (bazneica) 17. gs. beigās.
Intresting info
Toties literatūras piemēri liecina, ka laiks arī pēc stuņdinīka ienākšanas joprojām tika regulēts saskaņā ar dabas cikliskumu (Dekters „Dorvas cīma ļaudis”, 1970, 13): kotru dīnu jis cīteigi stuņdinīku regulēja pēc gaiļu dzīdōšonas, saules lākta un nūrīta. Jākubs pats nūsaceja, cik laika stuņdinīkam jōrōda.