| Name | Zīmyssvātki, Ziemassvētki, Kalėdos, Christmas, Каляды |
| Author | Angelika Juško-Štekele |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Zīmyssvātki (arī Zīmassvātki, Zīmas svātki, Svātki) ir vieni no galvenajiem, saukti arī augstākie, gadskārtu svētkiem Latgolā, ambivalents kultūras kods, kas nostalģisku atmiņu tēlojumu, didaktisku dramatizējumu un patētisku dzejojumu veidā caurvij latgaliešu literatūru un veido tautas atmiņu kultūru. Latgales kultūrtelpā Zīmyssvātki uztverami kā: 1. Ziemas saulgrieži. 2. Gaismas piedzimšanas svētki. 3. Nozīmīgs maskošanās tradīciju periods. 4. Gada bagātākie, pārticīgākie svētki.
Zīmyssvātku kalendārs ir piesaistīts ziemas saulgriežiem, kad ir visgarākā nakts un visīsākā diena. Folklorā šis brīdis simboliski attēlots kā saules pārvelšanās pār debesu kalnu vai kāpšana tajā. Kristietības ietekmē Zīmyssvātku svinības pielāgotas Jēzus Kristus (Dīvs) piedzimšanai, kas saskaņā ar Gregora kalendāru tiek svinēta naktī no 24. uz 25. decembra.
Tautas tradīcijās saglabājušies priekšstati par Zīmyssvātku laiku līdz pat Sveču dīnai (2. februāris), ietverot šai periodā arī Jaunū godu (31. decembris) un Treju Kieneņu dīnu (6. janvāris). Periodu no Zīmyssvātku līdz Treju Kieneņu dīnai dēvēja par t. s. svātajim vokorim.
Gaismys vairošanās ideja mitoloģijā un folklorā tēlaini atklājas kā gaismas (dievības) ierašanās/ piedzimšana. Kristietībā gaisma tiek identificēta ar Jēzu Kristu. Gaismas atdzimšanu Zīmyssvātkūs spēcina daudzveidīgi simboli un rituāli. Pēc analoģijas ar sauli tika veidoti arī pie griestiem karināmi Zīmyssvātku rotājumi – puzuri, kas tradicionāli gatavoti no salmiem, kartupeļiem (buļbys) un izskatījās kā stilizētas zvaigznes, saulītes, putni vai lukturi.
Gaismas, mūžības un auglības simbiozi atklāj Zīmyssvātku egles tradīcija, kas Latgalē ienāk 20. gs. 30. gados.
Zīmyssvātku raksturīgie producējošās maģijas rituāli vērsti uz ļaunuma atvairīšanu un labklājības nodrošināšanu nākamajam saimnieciskajam gadam. Tie rod izpausmi ritualizētos, jautros un trokšņainos Zīmyssvātku masku gājienos, kas sākās pirmo Zīmyssvātku vakarā un turpinājās līdz Treju Kieneņu dīnai (6. janvārī).
No senajiem upurēšanas rituāliem mantotā apdāvināšana Zīmyssvātkūs ir vērsta uz pārticības un labklājības nodrošināšanu. Senākajā mitoloģijā dāvanas kā mirušo garu mielošanas izpratne saglabājusies masku gājienu dalībnieku cienāšanas tradīcijā. Mūsdienās populārā, pat masu psihozes raksturu ieguvusī individuālo Zīmyssvātku dāvanu tradīcija Latgalē ienāk 20. gs. sākumā pilsētās un cittautu kultūras ietekmē.
Zīmyssvātku kalendārs ir piesaistīts ziemas saulgriežiem, kad ir visgarākā nakts un visīsākā diena. Folklorā šis brīdis simboliski attēlots kā saules pārvelšanās pār debesu kalnu vai kāpšana tajā. Kristietības ietekmē Zīmyssvātku svinības pielāgotas Jēzus Kristus (Dīvs) piedzimšanai, kas saskaņā ar Gregora kalendāru tiek svinēta naktī no 24. uz 25. decembra.
Tautas tradīcijās saglabājušies priekšstati par Zīmyssvātku laiku līdz pat Sveču dīnai (2. februāris), ietverot šai periodā arī Jaunū godu (31. decembris) un Treju Kieneņu dīnu (6. janvāris). Periodu no Zīmyssvātku līdz Treju Kieneņu dīnai dēvēja par t. s. svātajim vokorim.
Gaismys vairošanās ideja mitoloģijā un folklorā tēlaini atklājas kā gaismas (dievības) ierašanās/ piedzimšana. Kristietībā gaisma tiek identificēta ar Jēzu Kristu. Gaismas atdzimšanu Zīmyssvātkūs spēcina daudzveidīgi simboli un rituāli. Pēc analoģijas ar sauli tika veidoti arī pie griestiem karināmi Zīmyssvātku rotājumi – puzuri, kas tradicionāli gatavoti no salmiem, kartupeļiem (buļbys) un izskatījās kā stilizētas zvaigznes, saulītes, putni vai lukturi.
Gaismas, mūžības un auglības simbiozi atklāj Zīmyssvātku egles tradīcija, kas Latgalē ienāk 20. gs. 30. gados.
Zīmyssvātku raksturīgie producējošās maģijas rituāli vērsti uz ļaunuma atvairīšanu un labklājības nodrošināšanu nākamajam saimnieciskajam gadam. Tie rod izpausmi ritualizētos, jautros un trokšņainos Zīmyssvātku masku gājienos, kas sākās pirmo Zīmyssvātku vakarā un turpinājās līdz Treju Kieneņu dīnai (6. janvārī).
No senajiem upurēšanas rituāliem mantotā apdāvināšana Zīmyssvātkūs ir vērsta uz pārticības un labklājības nodrošināšanu. Senākajā mitoloģijā dāvanas kā mirušo garu mielošanas izpratne saglabājusies masku gājienu dalībnieku cienāšanas tradīcijā. Mūsdienās populārā, pat masu psihozes raksturu ieguvusī individuālo Zīmyssvātku dāvanu tradīcija Latgalē ienāk 20. gs. sākumā pilsētās un cittautu kultūras ietekmē.
Intresting info
Izrādās (A. Vēriņš „Reliģisko ticējumu un reliģisko svētku izcelšanās”, 1955, 37), ka padomju ideoloģija, atsaucoties uz 1935. g. lēmumiem, egli kā Zīmyssvātku atribūtu pārcēla uz Jaungada svinībām, apgalvojot, ka padomju bērnu Jaungada eglītei nav nekāda sakara ar kristīgo ticību un tās viltus morāles atribūtiem.