| Name | Buļbys, kartupeļi, bulvės, potatoes, бульба |
| Author | Valentīns Lukaševičs |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Buļbys (arī guļbys, buļvi, uļbiki, kārtoška, tupuli, karpeli): 1. Augs. 2. Ēdiens. 3. Latgaliešu mākslas tēls un objekts.
Šī auga (Solanum tuberosum L.) dzimtene ir Dienvidamerika. 16. gs. buļbys nokļūst Eiropā, 18. gs. vidū buļbys sāk audzēt Latgalē. Latgaliešu sējas/ stādīšanas ticējumi saka, ka buļbys jāstāda tad, kad ābeles (uobeļneica) zied un kad pie debesīm kupli gubu mākoņi. Tehnoloģiju, zināšanu un eksperimentu rezultātā laika gaitā ir mainījušās buļbu audzēšanas tradīcijas. Stādīšanai atlasa vidēji lielas buļbys, kurām nav daudz acu, sausā, tumšā, siltā vietā tās sadiedzē. Buļbys izartā vagā stāda pēdas attālumā vienu no otras. Kad stāda, buļbys vienā pusē visus asnus nolauž, bet otrā pusē atstāj kādus 5 asnus, tiem savukārt nolauž galus.
Buļbys – dārzenis, kuru latgalieši paši sauc par otro maizi, agrāk buļbys termiski apstrādāja ar visu mizu (cepa maizes krāsnī, pelnos vai vārīja), šobrīd cep (veselas, sašķēlētas) vai vāra (ūdenī, eļļā) jau nomizotas. Parasti izmanto par pamatēdienu. Daudziem latgalīšim arī mūsdienās mīļākais ēdiens ir buļbu blīni, arī kugeļs, gulbešnīki, buļbu kļockys.
Ir bijuši arī populāri gavieņa buļbu ēdieni. Šobrīd pavisam aizmirsts ir tāds produkts kā buļbu milti (nejaukt ar cieti). Kad ziemā bija grūti uzglabāt buļbys un vajadzēja ietaupīt ēdiena pagatavošanas laiku, tie bija neaizstājami.
Līdz Otrajam pasaules karam zemnīka dzīves un pārticības simbols bija labība, bet padomju saimniekošanas gados par Latgales lauku dzīves galveno kultūraugu kļūst buļbys. Padomju laikos buļbys bija pašu, vecāku vai radu vasarnīcā vai piemājas dārziņā audzētas. Buļbys bija kopmītnēs dzīvojošo pamatēdiens, īpašo buļbu statusu padomju laikos pastiprināja obligātais skolēnu, studentu, arī karaveiru, rūpnīcu strādnieku un pilsētas iestāžu darbinieku (mīškuons) darbs, novācot buļbys kolhozu un sovhozu tīrumos.
Franciska Varslavāna (Rēzeknis muokslinīku kūpa) femīnās nolemtības piestrāvotā glezna „Kartupeļu racējas” (LKM krājumā) rada noskaņu, kurā vienlaikus savijas elēģija un eksistenciālisms, kurā ir vērojamas Latgolys keramikys krāsas, vertikālā un horizontālā harmonija, attēlotās situācijas daudznozīmīgums, sasauces ar pasaules glezniecības klasiku.
Šī auga (Solanum tuberosum L.) dzimtene ir Dienvidamerika. 16. gs. buļbys nokļūst Eiropā, 18. gs. vidū buļbys sāk audzēt Latgalē. Latgaliešu sējas/ stādīšanas ticējumi saka, ka buļbys jāstāda tad, kad ābeles (uobeļneica) zied un kad pie debesīm kupli gubu mākoņi. Tehnoloģiju, zināšanu un eksperimentu rezultātā laika gaitā ir mainījušās buļbu audzēšanas tradīcijas. Stādīšanai atlasa vidēji lielas buļbys, kurām nav daudz acu, sausā, tumšā, siltā vietā tās sadiedzē. Buļbys izartā vagā stāda pēdas attālumā vienu no otras. Kad stāda, buļbys vienā pusē visus asnus nolauž, bet otrā pusē atstāj kādus 5 asnus, tiem savukārt nolauž galus.
Buļbys – dārzenis, kuru latgalieši paši sauc par otro maizi, agrāk buļbys termiski apstrādāja ar visu mizu (cepa maizes krāsnī, pelnos vai vārīja), šobrīd cep (veselas, sašķēlētas) vai vāra (ūdenī, eļļā) jau nomizotas. Parasti izmanto par pamatēdienu. Daudziem latgalīšim arī mūsdienās mīļākais ēdiens ir buļbu blīni, arī kugeļs, gulbešnīki, buļbu kļockys.
Ir bijuši arī populāri gavieņa buļbu ēdieni. Šobrīd pavisam aizmirsts ir tāds produkts kā buļbu milti (nejaukt ar cieti). Kad ziemā bija grūti uzglabāt buļbys un vajadzēja ietaupīt ēdiena pagatavošanas laiku, tie bija neaizstājami.
Līdz Otrajam pasaules karam zemnīka dzīves un pārticības simbols bija labība, bet padomju saimniekošanas gados par Latgales lauku dzīves galveno kultūraugu kļūst buļbys. Padomju laikos buļbys bija pašu, vecāku vai radu vasarnīcā vai piemājas dārziņā audzētas. Buļbys bija kopmītnēs dzīvojošo pamatēdiens, īpašo buļbu statusu padomju laikos pastiprināja obligātais skolēnu, studentu, arī karaveiru, rūpnīcu strādnieku un pilsētas iestāžu darbinieku (mīškuons) darbs, novācot buļbys kolhozu un sovhozu tīrumos.
Franciska Varslavāna (Rēzeknis muokslinīku kūpa) femīnās nolemtības piestrāvotā glezna „Kartupeļu racējas” (LKM krājumā) rada noskaņu, kurā vienlaikus savijas elēģija un eksistenciālisms, kurā ir vērojamas Latgolys keramikys krāsas, vertikālā un horizontālā harmonija, attēlotās situācijas daudznozīmīgums, sasauces ar pasaules glezniecības klasiku.
Intresting info
Latgalē, tāpat kā daudzās kaimiņu zemēs, buļbys izkonkurēja rāceņus (L. Latkovskis „Latgaļu uzvōrdi, palames un dzymtas”, 1968, 77): Rōciņu audzēšona meža (mežs) vydā seņōk ir plaši praktyzāta. (..) Kod rōciņu vītā nōce kartupeli, tod dažōs vītōs tūs sauce par rōcinim. (..) Varakļōnūs (Varakļuoni) kartupeļus sauc par pupom, kas nūrōda, ka kartupeli ir aizvītōjuši pupas, kū sauc par pōkšom, un ka pyrmī kartupeli nav bejuši leli. Uz rōciņu audzēšonu mežā nūrōda ari meža nūsaukums Rōcynōjs Nautrānu (Rogovka) pogostā.